„Nu, ģenerāļa kungs," jautāja prezidents, „ko jūs sakāt par šo vēstuli?"
„Es saku, ka mēs vēl pārāk nesen esam zvērējuši uzticību Ludviķim XVIII, lai zvērestu lauztu par labu bijušam ķeizaram Napoleonam."
Šoreiz atbilde bija tik skaidra, ka nevarēja šaubīties par ģenerāļa uzskatiem.
„Ģenerāli," teica prezidents, „mēs nepazīstam nekādu Ludviķi XVIII, nedz bijušo ķeizaru, bet tikai Viņa Majestāti Napoleonu, kurš pirms sešiem mēnešiem ar viltu un varu tika izraidīts no savas zemes Francijas."
„Atvainojiet, mani kungi," teica Kenels, „jums varbūt nav nekāda Ludviķa XVIII, bet es viņu atzīstu un nevaru aizmirst, ka viņš mani iecēla par baronu un par maršalu."
„Mans kungs," teica prezidents, pieceldamies ļoti nopietns, „apdomājiet labi, ko jūs runājat, no jūsu vārdiem mēs skaidri redzam, ka Elbā par jums ir maldījušies. Paļaujoties uz jūsu godu, mēs atklājām jums savu noslēpumu; mēs tagad redzam, ka maldījāmies, jo tituls un amats saista jūs pie valdības, kuru mēs apkarojam. Mēs nevienu nevaram un negribam piespiest iestāties mūsu sabiedrībā, bet mēs piespiedīsim jūs izturēties tā, kā nākas goda vīram, pat tanī gadījumā, ja jūs to negribētu."
„Jūs to saucat par godīgu darbu, kad es, zinādams par jūsu sazvērestību, to neatklāju? Es to saucu par lidzvainību; jūs redzat, es esmu vēl atklātāks nekā jūs…"
— Ak, mans tēvs! — iesaucās Franss. — Tagad es saprotu, kāpēc viņi to nokāvuši.
Bet pēc Nuartjē uzaicinājuma Franss atkal turpināja:
— „Mans kungs," teica prezidents, „jūs tikāt tikai ielūgts piedalīties šai sēdē, neviens jūs uz to nav piespiedis; jums lika priekšā aizsiet acis, jūs to darījāt. Kad jūs to darījāt, jūs itin labi zinājāt, ka mūsu slepenais nolūks nevar būt Ludviķa XVIII troņa pabalstīšana, jo tad mums nebūtu vajadzējis tā slēpties no viņa policijas. Tagad jūs saprotat, ka būtu ļoti omulīgi noņemt mānīgo masku, lai varētu mūs grūst postā, ka mēs jums uzticējāmies. Tagad izskaidrojiet gluži atklāti: vai jūs esat mūsējais, vai ne."
„Es esmu rojālists, es savam karalim Ludviķim XVIII doto zvērestu nelauzīšu," atbildēja ģenerālis.
Šiem vārdiem sekoja dobja sačukstēšanās, bet prezidents pavēlēja klusēt un teica:
„Mans kungs, jūs esat pārāk piedzīvojis un goda vīrs, lai nesaprastu mūsu abu stāvokļa nopietnību, jūsu vaļsirdība pati saka mums, kas ar jums ir jādara. Zvēriet pie sava goda, ka jūs nekā neatklāsit, ko jūs šeit esat dzirdējis!"
Ģenerālis saķēra savu zobenu un sauca:
„Kad jūs runājat par godu, tad neaizskariet goda likumus un nepiespiediet ar varu!"
„Un jūs, mans kungs," atteica prezidents ļoti mierīgi, „juins es dodu padomu neaizskart savu zobenu."
Ģenerālis nemierīgi paskatījās visapkārt, tomēr viņš atbildēja lepni:
„Es nezvērēšu."
„Tad, mans kungs, jūs mirsit," gluži mierīgi atteica prezidents.
D'Epinē kungs kļuva ļoti bāls un klusu ciešot palūkojās atkal visapkārt. Vairāki kluba locekļi sačukstējās un izvilka savus ieročus.
«Ģenerāli," teica prezidents, «neuztraucieties! Jūs šeit esat goda vīru vidū, kuri vispirms izlietos visus līdzekļus, iekams ķersies pie pēdējā. Bet jūs esat arī sazvērnieku vidū, jūsu rokās ir mūsu noslēpums — un tas nedrīkst būt."
Kad ģenerālis neatbildēja, prezidents lika aizslēgt durvis.
Istabā valdīja nāves klusums.
Ģenerālis pacēlās un teica, acīm redzami pats ar sevi cīnīdamies:
„Man ir dēls, tam nedrīkst būt tēvs sazvērnieks!" «Ģenerāli," eienigi teica prezidents, «vienam atsevišķam cilvēkam ir aizvien tiesības aizskart piecdesmitus, tāda ir vājības priekšrocība. Bet šis atsevišķais cilvēks dara nepareizi, izlietodams savu priekšrocību. Zvēriet, ģenerāli, un mēs šķirsimies mierīgi!"
Ģenerālis kavējās, bet tad iznāca uz priekšu un teica:
«Kādi ir zvēresta vārdi?"
«Es zvēru pie sava goda," teica prezidents, «ka nevienam un nekad neatklāšu, ko es februāra 5. dienā, 1815. gadā, vakarā starp pulkstens deviņiem un desmitiem esmu redzējis un dzirdējis, un izskaidroju, ka esmu pelnījis nāvi, ja laužu savu zvērestu."
Stiprs nervu uzbudinājums neļāva ģenerālim tūdaļ atbildēt, pēc ilgas, grūtas cīņas viņš runāja pakaļ zvērestu, bet tik klusu, ka vairāki kluba locekļi prasīja, lai viņš skaļāk atkārtotu, kas tad arī notika.
«Tagad es vēlos aiziet," teica ģenerālis. «Vai es nu esmu brīvs?"
Prezidents izvēlēja trijus pavadoņus; aizsēja ģenerālim acis un veda viņu uz ekipāžu.
«Kurp lai mēs jūs vedam?" jautāja prezidents.
«Vienalga kur, lai tikai es esmu atsvabināts no jūsu klātbūtnes," teica ģenerālis.
«Sargieties, ģenerāl," teica prezidents, «jūs tagad neesat vairs sapulcē, bet runājat arvien brīvi, neaizskariet mani, citādi jums par apvainojumu būs jāatbild."
Bet, neklausīdamies šajā brīdinājumā, ģenerālis iesaucās:
«Jūs esat tikpat dūšīgs savos ratos kā savā klubā, jo labi zināt, ka četri vīri var pārspēt vienu."
Prezidents lika ekipāžai apstāties.
Tā bija nonākusi pie Sēnas, kur kāpnes ved lejā uz upi.
;,Kāpēc jūs likāt ekipāžai apstāties?" jautāja ģenerālis.
«Tāpēc, ka jūs esat apvainojis vienu atsevišķu vīru, un es nevienu soli nebraucu tālāk, nedabūdams no jums likumīgā kārtā gandarījumu."
«Tas ir tikai cits slepkavības veids," teica ģenerālis.
«Netaisiet troksni, mans kungs," iesaucās prezidents, «kad jūs negribat, lai es jūs uzskatu par pēdējo gļēvuli, kurš slēpjas aiz savas vājības! Jūs
esat viens, un es viens jums atbildēšu, mums abiem ir zobeni, mūsu pavadoņi būs mūsu liecinieki. Tagad jūs varat noņemt savu acu apsēju."
Ģenerālis norāva lakatu no acim.