„Nu es pēdīgi gribu zināt," viņš iesaucās, „ar ko man ir darīšana."
Ekipāžas durvis tika atvērtas, kungi izkāpa…"
Franss vēlreiz pārstāja lasīt. Auksti sviedri tecēja viņam pār pieri; bija briesmīgi uzlūkot šo bālo, trīsošo dēlu, kurš skaļā balsī lasīja šīs plašās ziņas par sava tēva nāvi.
Valentīna kā lūdzot bija saņēmusi rokas.
Nuartjē uzlūkoja prokuroru ar majestātisku skatienu, pilnu neizsakāmas nicināšanas.
Franss lasīja tālāk:
— „Kopš trim dienām bija uzsalis, trepes bija apsalušas un slidenas; ģenerālis augumā bija liels un spēcīgs, prezidents lika viņam izkāpt pa priekšu. *
Divi liecinieki viņiem sekoja.
Bija tumša nakts, lejā varēja redzēt dziļu, melnu ūdeni, kā tas sev līdzi rāva ledus gabalus.
Viens no lieciniekiem aizdedza lukturi; tā gaismā tika aplūkoti ieroči.
Prezidenta zobens bija daudz īsāks, un tam nebija roktura aizsarga.
Ģenerālis lika priekšā ieročus izlozēt, bet prezidents kā izaicinātājs uz divkauju visādā ziņā balsoja pret to.
Liecinieki lūkoja abus samierināt, bet prezidents viņiem pavēlēja klusēt.
Lukturi nolika zemē, abi pretinieki ieņēma savas vietas, un cīņa sākās.
Cilvēki tumšajā naktī tik tikko bija saredzami; abi ieroči lukturu gaismā spīdēja kā divi zibens stari.
Ģenerālis d'Epinē tika uzskatīts par vienu no labākajiem zobenu cīnītājiem visā armijā. Bet tūdaļ pirmajā gājienā viņu prezidents atvairīja, viņa zobens salūza un viņš pakrita.
Liecinieki domāja, ka viņš ir miris, bet prezidents, zinādams, ka nav viņu ievainojis, sniedza viņam roku, lai palīdzētu. Tas ģenerāli tā sakaitināja, ka viņš metās virsū savam pretiniekam.
Tas nebēga, bet ģenerālis klupdams uzkrita uz prezidenta zobena un nepiecēlās.
Liecinieki domāja, ka viņš paklupis tāpat kā pirmo reizi, bet, kad viņš vairs nepiecēlās, viņi steidzās viņu pacelt, bet manīja siltu valgumu ritam no rokām.
Tās bija asinis.
Ģenerālis atmodās no sava ģīboņa.
„Ā," viņš čukstēja, „man uzsūtīts kāds kaušanās meistars, lai mani nogalinātu."
Klusu ciezdams prezidents tuvojās lukturim, atbraucīja piedurkni un rādīja savu divas reizes caurdurto roku, atpogāja tad savu vesti un rādīja trešo ievainojumu krūtīs.
Un tomēr viņš nebija ne vienu skaņu izdvesis.
Ģenerālis pēc piecām minūtēm nomira."
Franss šos pēdējos vārdus lasīja tik aizkustinātā balsī, ka viņu tik tikko varēja saprast, viņš apklāja savas acis, lai aizdzītu miglu, kas -sāka tās aizsegt.
Drusku saņēmies, viņš turpināja:
— „Kad prezidents bija iebāzis savu zobenu makstī, viņš staigāja dažus soļus šurpu turpu, atstādams aiz sevis asiņainas pēdas, tad viņš dzirdēja, ka ģenerāļa miesas tika iemestas upē, kad liecinieki par viņa nāvi bija pārliecinājušies.
Tātad ģenerālis Kenels krita atklātā divkaujā, nevis tika slepeni nokauts.
Par apliecināšanu mēs šo visu esam pēc patiesības uzrakstījuši, baidīdamies, ka varētu nākt acumirklis, kad kādu šā briesmīgā skala dalībnieku apsūdzētu par iepriekš nodomātu slepkavību vai goda likumu aizskaršanu.
Parakstījušies: Borepers, Dišampī, Lešapēls."
Kad Franss bija beidzis šo dēlam tik briesmīgo lasīšanu, viņš slaucīja sev sviedrus no pieres, Valentīna bāla no uzbudinājuma sēdēja nekustēdama, kamēr prokurors sarāvies lūdzoši uzskatīja savu tēvu, lai nu klusētu.
— Mans kungs, — Franss teica Nuartjē, — tā kā jūs tik labi zināt šo bēdīgo stāstu, tā kā jūs liekas man ari līdzi jūtat, tad neliedzieties izpildīt pēdējo iūgumu: sakiet man kluba prezidenta vārdu, lai es zinātu to vīru, no kura rokas kritis mans nabaga tēvs!
Prokurors streipuļoja uz durvju pusi, Valentīna, kura bija sirmgalvi sapratusi un redzēja viņa rokā divas lielas rētas, stipri trīsēja.
— Dieva dēļ, jaunkundz, — lūdza viņu Franss, — lūdziet par mani, lai es dabūtu zināt tā vārdu, kas mani par bāriņu padarījis!
Valentīna nekustējās.
— Mīļais baron, — iesaucās Vilfors, — nāciet, iesim, nekavēsimies vairs pie šā šausmīgā skata! Kāpēc jūs gribat zināt to vārdu? Mans tēvs pats nezina prezidentu, un, ja viņš arī zinātu, viņš nevarētu vārdu pateikt, jo uzvārdu jau nav vārdnīcā.
— Ak, kas par nelaimi! — iesaucās Franss. — Vienīgā cerība, kas man deva spēku izlasīt līdz beigām šo briesmīgo dokumentu, lai nu pazūd? Ak, mans kungs, mans kungs, — viņš sacīja, vērsdamies pie Nuartjē, — aiz žēlastības, Dieva dēļ, es lūdzu jūs, dariet ko spējat, lai varētu man paziņot šo vārdu!..
— Jā, — teica sirmgalvja acis.
— Ak, jaunkundze, jaunkundze! — iesaucās Franss. — vai jūs redzējāt? Jūsu vectēvs grib mani nomierināt… Ak, palīdziet man!.. Jūs saprotat… neliedziet man savu palīdzību… esiet līdzcietīga ar mani!
Nuartjē lūkojās uz vārdnīcu.
Franss paņēma grāmatu un izsauca burtus līdz E.
Pie šā burta sirmgalvis teica:
— Jā.
Nu Franss ar pirkstu vilka pa vārdnīcas slejām, neatrazdams to, ko vectēvs vēlējās.
Valentīna paslēpa seju rokās.
Beidzot Franss tika līdz vārdam „es".
— Jā, — izrādīja sirmgalvja acis.
— Jūs tas bijāt? — iekliedzās Franss, kuram mati uz galvas sāka celties stāvus. — Jūs, Nuartjē kungs, esat manu tēvu nonāvējis?
Sirmgalvis uzlūkoja jauno cilvēku majestātiski, un viņa acis teica „jā".
Franss bez spēka atslīga krēslā. Prokurors metās laukā no istabas, jo viņam ienāca galvā domas nožņaugt šo briesmīgo sirmgalvi, kurš izpostīja visus viņa nodomus.
XIX
Jaunā Kavalkanti panākumi