Majors Kavalkanti bija atkal aizbraucis — nevis uz armiju, bet uz Lūkas spēles namiem. Saprotams, ka viņš iepriekš bija ar vislielāko rūpību iekasējis visu viņam solīto naudu par ceļojumu un par tēva lomu.
Andrea Kavalkanti bija no majora mantojis visus papīrus, kuri apliecināja, ka viņam ir tas gods būt par majora Bartolomeo Kavalkanti un marķīzes Olivias Korsināri dēlu.
Viņš bija nu gluži kā mājās Parīzes augstākajā sabiedrībā, kura rauga katru uzskatīt par to, kas viņš vēlas būt. Cik tad arī prasa no šāda jauna cilvēka, ka viņš mācētu veikli franciski runāt, labi ģērbties, būt labs kāršu spēlētājs un maksātu zelta naudā. Andrea jau pēc divām nedēļām bija īsts augstāko aprindu loceklis, par viņa bagātību bija visur izplatītas baumas. Beigās pat kāds zinātājs sacījās tiešām redzējis Kavalkanti bagātās akmeņlauztuves.
Nu vairs nebija nekādu šaubu.
Kad lietas bija nonākušas tik tālu, grāfs Monte-Kristo kādu vakaru lika pieteikt sevi pie barona, kad tas izrādījās izbraucis, — pie baroneses.
Baronese kopš mielasta Oteilā baidījās no Monte-Kristo, bet šoreiz viņš prata izrādīt tik daudz laipnības, miera un pat piemīlības, ka bailes sāka zust. Viņa nevarēja iedomāties, ka tik laipns virs varētu būt viņas ienaidnieks.
Kad grāfs ienāca baroneses mums jau pazīstamajā buduārā, tur sēdēja ari Eiženija un Kavalkanti stāvēja viņas priekšā zīda zeķēs, lakotās kurpēs; viņš baltām, mikstām rokām šķirstīja savas gaišās matu sprogas.
Šad un tad viņš nopūzdamies uzlūkoja Eiženiju.
Eiženija bija aizvien tā pati — skaista, auksta un zobgalīga. Neviena jaunekļa nopūtu viņa nepalaida nepamanītu, bet neviens neatstāja uz viņu iespaidu.
Eiženija vēsi apsveicinājās ar grāfu un tad izmantoja gadījumu pazust; driz bija dzirdamas divas jautras balsis, kas smējās,"tad atskanēja klavieru skaņas.
Monte-Kristo uzlūkoja Andrea, kurš sajūsmināts klausījās, neiedrošinādamies tomēr ieiet mūzikas istabā.
Ienāca baņķieris un vispirms apsveicinājās ar grāfu, tad ar jauno Kavalkanti.
— Vai jaunkundzes jums nav atļāvušas ar viņām līdzi muzicēt? — viņš jautāja jaunajam cilvēkam.
— Ak nē, barona kungs, — tas atbildēja nopūzdamies.
Tūdaļ Danglārs atvēra mūzikas istabas durvis; abas jaunkundzes sēdēja pie klavierēm un pa jokam katra spēlēja ar vienu roku. Eiženijas draudzene d'Armilji bija ļoti smuks skuķis, slaika gaišmate, kuru Monte-Kristo šodien redzēja pirmo reizi.
— Ak, — teica barons, — mēs, pārējie, esam izslēgti, — un viņš iestūma Andrea istabā, durvis pievērdams, tā ka Monte-Kristo un baronese to neredzēja. Drīz pēc tam Monte-Kristo dzirdēja Andrea dziedam kādu korsikāņu tautas dziesmu, kamēr baronese slavēja viņam sava vīra Danglāra dvēseles spēku, jo tas šorīt atkal bija pazaudējis ar kādu Milānas bankrotu trīs četrus simtus tūkstošu franku.
Un tiešām, baronam nebūt nevarēja no sejas to redzēt, ka viņš būtu zaudējis tādu lielu summu.
„Labi," nodomāja Monte-Kristo pie sevis. „Tagad viņš jau slēpj savus zaudējumus, vēl mēnesi atpakaļ viņš ar to lielījās."
— A, cienījamā kundze, — viņš skaļi teica, — jūsu vīrs ir jo labs biržas pratējs, viņš drīz divkārt vinnēs.
— Tagad, piemēram, daudzi runā, — turpināja grāfs, — par Neapoles papīru krietnu peļņas tiesu.
— Man tādu nav un nekad nav bijuši, — teica baronese, — bet lai tas paliek, grāfa kungs, mēs runājam kā divi vekseļu aģenti; runāsim labāk par šiem nabaga Vilforiem.
— Kas tad viņiem noticis? — nevainīgi jautāja grāfs.
— Bet, mans Dievs, vai tad jūs nezināt, ka pēc Senmerāna nāves nomirusi arī viņa laulātā draudzene.
— Ak jā, par to es dzirdēju. Bet tāda jau ir pasaules gaita, kā saka Klaudijs Hamletam, viņu tēvi mira pirms viņiem un tika apraudāti, un viņi mirs pirms saviem bērniem un tiks apraudāti.
— Bet vai jūs nezināt, ka Valentīnu Vilforu tieši tad gribēja saprecināt?
— Jā, ar jauno d'Epinē…
— Bet šorīt Franss d'Epinē paņēmis savu vārdu atpakaļ, — teica baronese.
— Ā, un kāpēc?
— Nav zināms.
— Ak, Dievs, un kā tad Vilfora kungs pacieš šo likteņa sitienu?
— Kā aizvien — kā filozofs.
Šinī brīdī no mūzikas istabas ienāca baņķieris.
— Kā, jūs atstājāt Kavalkanti kungu vienu ar jūsu meitu?
— D'Armilji jaunkundze arī tur ir. Bet par ko tad jūs viņu turat? — atteica barons un tad, pret grāfu pagriezies, teica:
— Vai ne, patīkams jauns cilvēks, grāfa kungs? Vai viņš nav princis?
— Par to es negalvoju. Viņa tēvs man tika priekšā stādīts kā marķīzs, tātad dēls būtu grāfs; bet viņš jau nemaz neliekas kārojam pēc šā titula.
— Kāpēc? — iesaucās baņķieris. — Kad viņš ir princis, lai arī saucas par princi. Es nemīlu, ja kāds slēpj savu dzimtu.
— Ak, jūs esat īsts demokrāts, baron, — teica Monte-Kristo.
— Bet apdomājiet, — iesaucās baronese, — kādās nepatikšanās jūs nokļūstat, ja nu netīšām atnāk Morserfa kungs un atrod viņu savas līgavas istabās, kurās viņam nav ļauts ieiet?
— Netīšām, — teica barons, — ir īstais vārds; citādi Morserfa kungs vairs pie mums nenāk. Viņš arī nemaz ļaunā neņemtu, ja atrastu Kavalkanti kungu tur. Un tad, kas man par daļu — vai viņš ļaunojas vai ne.
— Vikonts Albērs de Morserfa kungs, — pieteica sulainis.
Baronese aši piecēlās, lai pateiktu par to savai meitai. Danglārs viņu
atturēja. Baronese uzlūkoja viņu gluži pārsteigta.
Grāfs Monte-Kristo visu nelikās manām.
Ienāca Albērs; viņš izskatījās skaists un ļoti jautrs.
— Atļaujiet, cienījamā kundze, apjautāties par Danglāra jaunkundzes veselību! — viņš teica pēc apsveicināšanās.
— Mana meita ir gluži vesela, — atteica Danglārs, — lūk, tur viņa muzicē savā istabā ar Kavalkanti kungu.