Albērs palika mierīgs, ieraudzīdams Monte-Kristo skatienu.
— Kavalkanti kungam ir skaists tenors, — viņš teica, — un, kad pieskaita Eiženijas jaunkundzes skanīgo soprānu, tad var iedomāties, ka šādam koncertam jābūt jaukam.
— Jā, — iesaucās Danglārs, — tie abi ļoti labi sader kopā.
Albērs likās nedzirdam šo rupjo divdomību, kamēr baronese stipri nosarka.
— Es arī esmu drusciņ muzikāls — atteica Albērs, — bet dīvainā kārtā mana balss nekad nav saskanējusi ar otru, nekad jau ne ar soprānu.
«Dusmojies, dusmojies!" pie sevis domāja Danglārs.
Tad viņš teica:
— Jā, princis un mana meita vakar izpelnījās vispārīgu atzīšanu. Vai jūs vakar nebijāt, Morserfa kungs?
— Kāds princis? — jautāja Albērs.
— Princis Kavalkanti, — atteica barons.
— Ak, atvainojiet, — teica Albērs, — es nezināju, ka viņš ir jau princis.
— Tas ir tiešām jauki. Neviens nevar savas zemes mūziku labāk prast kā princis Kavalkanti. Jūs taču sacījāt «princis"? Bez tam jau viņu par tādu var ātri padarīt, Itālijā tas nav grūti. Bet vai jūs nevarētu lūgt dziedātājus, lai viņi sniedz mums vēl kādu jauku baudījumu?
Danglārs par Albēra nejūtību un vienaldzību pilnīgi vai no ādas sprāga.
— Lūk, nu, kas tā par mīlestību? — viņš klusi teica Monte-Kristo.
— Nu tā, jaunais cilvēks ir mazliet ar aukstām asinīm. Bel ko darīl? Jūs esat saistīts, — atteica Monte-Kristo.
— Kā tā? Es gribu savai meitai dot vīru, kas viņu mīl, ne kas tik vienaldzīgs pret viņu kā akmens, tik uzpūtīgs, kad vēl būtu bagāts kā Kavalkanti.
— Nu, — atbildēja Monte-Kristo, — es uzskatu Albēru par ļoti patīkamu jaunu cilvēku, kurš jūsu meitu darīs laimīgu un agrāk vai vēlāk iegūs sev krietnu stāvokli, ievērojot lo, ka viņa tēvs ir Francijas pērs.
— Hm! — teica Danglārs.
— Vai jūs šaubāties?
— Apdomājiet Morserfa pagātni!
— Kas dēlam par lo daļas?
— Taču… taču…
— Kāds jūs dīvains cilvēks; vēl pirms dažām nedēļām jūs sajūsminājāties par šim precībām… jūs saprotat, cik man nepatīkami, jo jūs jauno Kavalkanti redzējāt pie manis pirmo reizi, kaut gan es viņu, es atkārtoju to vēlreiz, nemaz nepazīstu.
— Bet es viņu pazīstu, — atteica Danglārs.
— Vai jūs apklausījāties par viņu? — jautāja Monte-Kristo.
— Kam tas vajadzīgs? Vai tad tūdaļ neredz, ar ko ir darīšanas. Un tad viņš ir bāgāts!
— To es nevaru teikl, — atteica Monte-Kristo.
— Bet jūs taču viņa tēvam esat parādā?
— Jā, kādu nieku, 50000 liru.
— Viņš ir krietni audzināts, — teica baņķieris.
— Hm!
— Viņš ir muzikāls.
— Kā visi itālieši, — atteica Monte-Kristo.
— Ak, grāf, jūs pret viņu esat netaisns.
— Nu, jā, es nelabprāt redzu, ka šā svešinieka bagātība jūsu acīs kaitē Morserfam.
Danglārs smējās.
— Bet, barona kungs, — teica Monte-Kristo, — jūs nevarat tūdaļ pārraut saites ar Morserfiem; viņi paļaujas uz šīm precibām.
— Vai tiešām?
— Tiešām.
• — Nu, tad jāizskaidrojas, jūs varētu būt tik laipns parunāt ar Morserfa kunga tēvu.
— Bet, barona kungs! — iemeta Albērs starpā no tālienes. — Jūs, tāds mūzikas draugs būdams, tur tērzējat un neļaujat mums klausīties dziedāšanā.
— Nu, labi, jūs smējējs, — teica Danglārs.
— Tātad jūs būsit tik laipns, — Danglārs teica, atkal pievērsās grāfam, — un parunāsit ar Morserfa kungu?
— Ja jūs vēlaties, labi, — atteica Monte-Kristo.
— Paldies, es gaidīšu ar nepacietību, — un Danglārs nopūtās.
— Bravo, bravissimol — tagad sauca Albērs, tāpat kā pirms tam baņķieris.
Danglārs izbrīnījies uzlūkoja Albēru; te piepeši ienāca sulainis un izsauca Danglāru, kurš aiziedams lūdza Monte-Kristo viņu pagaidīt.
Baronese, izmantodama baņķiera aiziešanu, aši atvēra mūzikas istabas durvis, un Andrea, kas sēdēja līdzās Eiženijas jaunkundzei pie klavierēm, strauji uzlēca kājās.
Albērs smaidīdams apsveica savu saderināto, kura bija kā aizvien vēsa, bez apjukuma.
Kavalkanti toties bija vairāk apjucis, it sevišķi no Albēra nicinošā skatiena. Tad Albērs sāka slavēt Eiženijas jaunkundzes balsi, kamēr Andrea noveda grāfu Montē-Kristo nomalis.
Šo acumirkli baronese uzaicināja viesus nākt tējas istabā; tiklīdz viesi bija apsēdušies, ļoti uzbudināts ienāca Danglārs un teica Monte-Kristo:
— Ieradies mans kurjērs no Grieķijas!
— Un kā klājas karalim Otonam? — jautri jautāja Albērs.
Danglārs mēmi uzlūkoja jauno cilvēku no galvas līdz kājām.
Monte-Kristo nolieca galvu, lai apslēptu sāpīgus līdzcietības vaibstu kuri parādījās viņa sejā.
Pēc tējas Monte-Kristo un Morserfs piecēlās un pagāja nomaļus.
— Bet vai jūs ievērojāt, kā viņš mani uzlūkoja? — jautāja Albērs. — Un ko viņš gribēja ar savām ziņām no Grieķijas?
— Kā lai es to zinu?
— Es domāju, ka jums ar to valsti ir darīšanas.
Monte-Kristo pasmējās, kā mēdz pasmieties, kad negrib nekā atbildēt.
Albērs atkal tuvojās Eiženijai, kad redzēja, ka pienāk Danglārs.
— Jūsu padoms bija ļoti labs, — baņķieris paklusi teica Monte-Kristo. - No Janinas par Fernānu ziņo briesmīgas lietas.
— Ā, vai tā? — teica Monte-Kristo.
— Jā, tiešām; bet esiet tik laipns, aizvediet projām šo jauno cilvēku; man pat ir neomulīgi ar viņu ilgāk palikt kopā .
— Labi, es viņu paņemšu līdzi. Vai lai es jums atsūtu viņa tēvu? — jautāja Monte-Kristo.
— Dieva dēļ, to vien ne.
— Labi.
Grāfs pamāja Albēram.
Abi atvadījās no dāmām: Albērs gluži vienaldzīgs pret baņķiera nicināšanu, Monte-Kristo, atkārtodams baronesei savus padomus par to, kā jāizturas gudrai baņķiera sievai, lai nodrošinātu savu nākotni.