Kavalkanti palika viens kā uzvarētājs.
XX
Haide
Tiklīdz grāfs Monte-Kristo un Albērs sēdēja grāfa ratos, kad Albērs sāka skaļi smieties, pārāk skaļi, lai būtu dabiski.
— Nu es jums jautāju, kā agrāk Kārlis IX jautāja Katerinai Mediči pēc Bertuļa asinsnakts: vai es savu lomu labi ngspēlēju?
— Kādu lomu?
— Nu, kā jūsu mīluļa Kavalkanti sāncensis.
— Ko jūs jokojaties, vikont? Kavalkanti nebūt nav mans mīlulis, un es viņam nebūt neizrādu protekciju pie baņķiera, — atteica Monte-Kristo.
— Nu, tur protekcijas viņam arī nevajag, viņš tur ir jau tā labi pierakstīts.
— Kas par to, bet par jums taču domā kā par saderināto!
— Mani šodien divkārt tur aizskāra: Eiženijas jaunkundze nemaz ne…
— Bet tēvs, tas gaida no jums lielas lietas, — teica Monte-Kristo.
— Viņš? Tieši olrādi, viņš man desmitreiz lūkoja ar vārdiem iedzelt, tikai es par to nekā nebēdāju, kaut gan viņš dzēlienus bija domājis ļoti nopietni.
— Jūs laikam maldāties, vikont?
— Pierādiet to!
— Labi, man uzdots lūgt grāfam de Morserfam, lai viņš noteikti savus nolūkus izskaidro baronam.
— Kas jums to uzdeva?
— Barons pats.
— Ak, mīļais grāf, vai tad jūs visādā ziņā gribat mani saprecināt? — lūgdamies teica Albērs.
— Es gribu ar visiem labi satikt… Bet sakiet, — kur tad ir Debrē? Viņš nebija pie baroneses.
— Viņi ir sanīdušies.
— Ar baronesi?
— Nē, ar baronu.
— Vai tad viņam radušās kādas aizdomas? — naivi jautāja grāfs.
— Ak, mīļais grāf, no kurienes tad jūs nākat? — smējās Albērs.
— Bet es nesaprotu, likās, ka Debrē un Danglārs tik labi saprotas.
— Es nezinu sīkumus, apjautājieties Kavalkanti, tiklīdz tas būs kļuvis par ģimenes locekli.
Ekipāža apstājās pie Monte-Kristo nama, un grāfs lūdza Albēru vēl dažas minūtes ienākt pie viņa, kur viņš tūdaļ lika atnest tēju, kas pēc divām minūtēm jau bija klāt.
— Tiešām, - teica Albērs, — cs apbrīnoju, grāf, ne tik daudz jūsu bagātību, jo var būt ļaudis vēl bagātāki, ne jūsu asprātību, Bomaršē bija jums līdzīgs, bel jūsu nesalīdzināmo, nekur neredzēto apkalpošanu: jūsu pavēles tiek izpildītas gandrīz vai tanī pašā sekundē, kad tikušas dotas.
— Tas izskaidrojams ar to, ka manas paražas ir pastāvīgas un pazīstamas. Bet vai jūs nevēlaties smēķēt?
— Jā, tiešām.
Monte-Kristo piezvanīja, un Alī, par lieliem brīnumiem Albēram, ienāca ar divām dārgām pīpēm.
— Jā, izskaidrojums ir gluži vienkāršs, jo Alī zina, ka es pie tējas vai kafijas mēdzu smēķēt, un atnes divas pīpes, jo redzējis, ka man ir viesis, un, kā zināt, Austrumos viesi vispirms pacienā ar pīpi.
Tikai tagad Albērs izdzirda liegas stīgu mūzikas skaņas.
— Tiešām, miļais Albēr, šodien mūzika jūs vajā; tik tikko jūs izbēgāt no Eiženijas jaunkundzes klavierēm, te dzirdat Haides gusļus.
— Haide! Kas par skaistu vārdu! Tad tiešām ir tādi vārdi arī dzīvē, ne vien lorda Bairona dzejās?
— Tiešām, Haide Francijā ir svešs vārds, bet parasts Albānijā un Epi- rā, tāpat kā, piemēram, Tikla, Nevainība, Skaidrība.
— Ā, lieliski! — iesaucās Albērs. — Es labprāt gribētu dzirdēt, ka mūsu jaunkundzes sauktu: Labsirdības jaunkundze, Klusības jaunkundze vai Kristīgas Mīlestības jaunkundze. Iedomājieties, piemēram, nevis Klāra, Marija, Eiženija Danglāra jaunkundze, bet Piemīlība, Lēnprātība, Laipnība Danglāra!
— Ak jūs, zobgali, nejokojieties tik skaļi, Haide to varētu dzirdēt!
— Ak, viņa laikam ir kāda princese?
— Jā, un viena no augstākajām savā zemē!
— Bet kā viņa kļuva par verdzeni? Jūs taču tā viņu saucat.
— Jā, varenais tirāns Dioniss kļuva par vergu — skolmeistaru, — tāds ir kara liktenis.
— Un vai viņas vārds ir noslēpums?
— Citiem jā, bet jūs esat mans draugs un klusēsit, kad es jūs tā lūgšu, — teica grāfs Monte-Kristo.
— Es dodu savu godavārdu.
— Vai jūs zināt stāstu par Janinas pašā?
— Alī Tebelinu? Jā, mans tēvs, viņam kalpodams, ieguva savu mantu. Bet kādā sakarā stāv Haide ar pašā?
— Viņa ir Alī Tebelina meita.
— Kā? Aļī Tebelina meita? Bet kā tas ir iespējams?
— Es kādu dienu gāju pa Konstantinopoles tirgu un viņu tur nopirku.
— Dīvaini! Mīļais grāf, ar jums nedzīvo kopā, ar jums sapņo. Bet tagad es gribētu jums piedāvāt pārdrošu jautājumu. Jūs ar viņu ejat kopā uz operu?..
— Jā.
— Vai lai es iedrošinos teikt?
— Sakiet vien!
— Nu tad, grāf, vai jūs neiepazīstinātu mani ar jūsu princesi?
— Labi, bet ar diviem noteikumiem.
— Es tos apņemos pildīt.
— Vispirms, nevienam neteikt par šo priekšā stādīšanu un, otrkārt, viņai neteikt, ka jūsu tēvs kalpojis viņas tēvam.
— Es zvēru, ka neteikšu.
— Labi, es pazīstu jūs kā godavīru, — teica grāfs un tad piezvanīja. Ienāca Alī.
— Paziņo Haidei, ka es vēlos kafiju dzert pie viņas un atvedīšu kādu draugu viņai priekšā stādīt!
Alī paklanījās un atstāja istabu.
— Tātad, mīļais vikont, nejautājiet viņu tieši, bet, ja gribat ko zināt, griezieties vispirms pie manis!
— Labi, — teica Albērs.
Alī atkal parādījās un pacēla durvju priekškaru par zīmi, ka var ieiet.
Albērs sakārtoja matus un noglaudīja ūsas, tad viņi gāja uz Haides istabām. Viņa bija gluži izbrīnījusies, jo tā bija pirmā reize, kad viņa redzēja vēl kādu vīrieti kopā ar Monte-Kristo ienākam savās istabās. Viņai blakus vēl bija kokle, kuras skaņas bija tā sajūsminājušas Albēru. Istabas bija grezni ierīkotas, austrumnieku gaumē, un uz vikontu atstāja dziļu iespaidu. Bet viņu gluži pārsteidza pat jaunā, skaistā grieķiete, kuru tagad viņš redzēja tik tuvu.