— Ko tu atvedi, draugu vai ienaidnieku? — jautāja Haide grieķiski.
— Draugu, grāfu Albēru, to pašu, kuru es Romā izglābu no bandītu rokām.
— Kādā valodā lai es ar viņu runāju? — jautāja Haide.
Monte-Kristo griezās pie Albēra.
— Vai jūs runājat modernajā grieķu valodā?
— Ak, miļais draugs, ne šajā, ne modernajā, Homēram un Platonam nekad nav bijis nepateicīgāks skolnieks.
— Nu, tad es runāšu ar viņu franciski vai itāliski, — teica Haide.
— Runā itāliski! — viņš tad teica.
— Man ļoti žēl, ka jūs nedzirdēsit grieķu valodu no Haides mutes, viņa runā apbrīnojami, tā jūs dabūsit nepareizu sajēgu par viņu.
Haide lika Alī atnest kafiju un pīpes, kamēr Monte-Kristo Albēram norādīja uz diviem krēsliem, kurus viņi ieņēma. Alī pasniegto pīpi Albērs atraidīja pieklājības pēc.
— Ak, ņemiet vien, — teica Monte-Kristo. — Haide ir gandrīz vai tikpat civilizēta kā parīzietes, — „Havanna" viņai nepatīk, bet austrumnieku tabaka, kā jūs zināt, smaržo.
Kalpones ienesa šerbetu un atspirdzinošus dzērienus.
— Atvainojiet, mīļais saimniek, un jūs, cienījamā sinjora, — Albērs teica itāliski, — es esmu gluži pārsteigts šeit atrast Austrumus, īstos Austrumus pašā Parīzē. Es dzirdu tur ārā zvanām omnibusu un limonādes pārdevējus kliedzam, un šeit Turcija. Ak, kāpēc es nevaru šinī burvīgajā apkārtnē runāt grieķiski!
— Es varu ar jums sarunāties itāliski, mans kungs, — teica Haide, — un, ja jūs mīlat Austrumus, es darīšu visu, lai jūs šeit tos atrastu.
— Vai jūs, sinjora, jau sen atstājāt Grieķiju? — jautāja Albērs.
— Es biju piecus gadus veca; bet, kad es aizveru acis, es visu redzu skaidri savā priekšā.
— Un cik senus laikus jūs vēl atceraties?
— Es tik tikko biju sākusi staigāt, mana māte, kura sauca par Vasiliku, tas nozīmē — karaliene, — teica meitene, galvu paceldama, — paņēma mani pie rokas, apsedza mūs ar plīvuru, ielika naudu makā un lūdza dāvanas sagūstītajiem, teikdama: „Kas dod nabagiem, tas dod Dievam." Kad mūsu maks bija pilns, mēs atgriezāmies un sūtījām dāvanas klostera priekšniekiem, kurš tās izdalīja gūstekņiem.
— Cik veca jūs toreiz bijāt?
— Trīs gadus.
— Un visu atceraties, kas toreiz notika?
— Visu.
— Grāf, — Albērs klusu teica Monte-Kristo, — jūs varētu lūgt sinjoru mums mazliet pastāstīt par savu pagātni. Varbūt es dzirdētu sava tēva vārdu no viņas mutes, kas mani darītu laimīgu.
— Pastāsti mums, — grieķiski teica grāfs, — sava tēva likteni, tikai nemini nodevību, nedz nodevēja vārdu!
Haide nopūtās.
— Ko jūs viņai teicāt? — Albērs klusi jautāja.
— Es viņai atkārtoju, ka jūs esat draugs, no kura nekas nav jāslēpj, — atteica Monte-Kristo.
— Un ko jūs vēl atceraties bez šā ceļojuma par labu nabagiem, sinjora? — jautāja Albērs.
— Es redzu sevi sēžam vīģu koku pavēnī pie ezera, es redzu vēl, kā krasts atspoguļojas ezerā; pie koka uz spilvena sēdēja mans tēvs, pie viņa kājām — mana māte. Es spēlējos ar garo, balto bārdu. Šad un tad atnāca kāds albānietis ar kādu ziņu, un tēvs teica vai nu „apžēlot", vai «notiesāt"!
— Es biju četrus gadus veca, — turpināja Haide, kā sapņos nogrimusi, — kad kāduvakar māte mani modināja. Mēs bijām Janinas pilī. Viņa pārliecās pār manu gultu un raudāja. Tad viņa mani paņēma un klusuciešot nesa projām.
Kad es redzēju, ka viņa raud, arī es sāku raudāt.
«Klusu, bērns," viņa teica.
Kā jau nerātns bērns es citreiz mēdzu vēl vairāk raudāt pēc mātes mierinājuma, bet šoreiz viņas balsī es dzirdēju tādas šausmas, ka acumirklī apklusu. Mēs pa platām kāpnēm devāmies lejā, mums sekoja manas mātes kalpones, nesdamas dažādas dārgas mantas. Aiz kalponēm nāca divdesmit apbruņoti sargi.
Šis garais gājiens man šķita ļoti drūms, varbūt arī tāpēc, ka es nupat kā biju no miega uzmodināta.
Milzīgas ēnas manas bailes pavairoja.
«Steidzieties!" kāda balss sauca no galerijas.
No šīs balss visi baidījās, visi locījās tās priekšā, kā vārpas lokās vēja priekšā.
Arī es nodrebēju. Tā bija mana tēva balss.
Viņš bija pēdējais gājienā, grezni ģērbies, ar karabīni rokās, kuru viņam bija dāvinājis jūsu ķeizars Napoleons.
— Mans tēvs, — turpināja Haide, galvu lepni paceldama, — bija tas cēlais virs, kuru Eiropa pazina kā Alī Tebelinu, Janinas pašā, un no kura drebēja Turcija.
Neviļus Albērs iedrebejās, dzirdēdams šos ar lepnumu un cienību izrunātos vārdus un iedomādamies tos asiņainos notikumus un tā vīra briesmīgo nāvi, kurš Eiropā radīja tādu cienību un līdzjūtību…
— Pie ezera gājiens apstājās, — turpināja Haide. — Mana māte spieda mani pie savas pukstošās sirds, mans tēvs nemierīgi lūkojās apkārt. Pa marmora kāpnēm mēs nokāpām lejā un sēdāmies kādā barkā, kura gluži klusi ar lakatiem aptītiem airiem tika ātri airēta uz kādu kiosku ezera vidū.
„Kāpec barka iet tik ātri un klusi?" es jautāju mātei.
„Klusu, mans bērns," viņa atbildēja, „mēs bēgam."
To es nesapratu: mans tēvs lai bēgtu, viņš, tas varenais, no kura visi ienaidnieki bēga un kura vārds bija: „Viņi mani nīst, tātad baidās no manis!"
Bet tiešām — mēs bēgām.
Man pēc tam tika sacīts, ka Janinas garnizons no ilgā nemiera bijis paguris…
Haide uzlūkoja Monte-Kristo, kura acis bija stingri vērstas uz jauno meiteni.
— Jā, sinjora, jūs sacījāt, — teica Albērs, — ka garnizons bijis paguris…