— Un ar Kuršidu sultāna vēstnieku uzsācis sarunas pret manu tēvu. Toreiz mans tēvs sūtīja franču virsnieku, kuram viņš pilnīgi uzticējās, pie sultāna un apņēmās tad ieslēgties savā patvērumā pilī.
— Un vai jūs zināt šā virsnieka vārdu, sinjora? — jautāja Albērs.
Monte-Kristo ātri saskatījās ar Haidi, Albēra nepamanīts.
— Nē, — atteica Haide.
Albērs gribēja teikt sava tēva vārdu, bet grāfa skatiens atgādināja viņam viņa zvērestu, un viņš klusēja.
— Mēs tikām aizvesti uz kiosku, kurš pa terasēm pacēlām no ezera. Zem ezera līmeņa atradās plašas telpas; turp tika aizvesta mana māte. Tur arī bija noglabāti tēva zelta krājumi, divdesmit pieci miljoni, un divsimt muciņas pulvera.
Pie šīm pulvera muciņām dienu un nakti stāvēja uzticamais Selims ar degošu lāpu rokās, lai pēc pirmās mana tēva zīmes varētu visu pili uzspert gaisā.
Es atceros, kā mūsu kalpones, zinādamas šo stingro un šausmīgo pavēli, vaidēja un skaitīja lūgšanas.
Es redzu arī to jauno kareivi ar bālo seju un melnām acīm, un, kad reiz man tuvosies nāves eņģelis, es viņā atkal pazīšu Selimu.
Neatminos, cik ilgi mēs tur palikām; pa laikiem tēvs atļāva, ka mēs ar māti gājām pastaigāties pa terasēm. Tie tad bija laimīgi acumirkļi. Mans tēvs sēdēja kādu durvju priekšā, blakus viņam, ceļos nometusies, mana māte, galvu uz viņa pleca. Es spēlējos pie viņa kājām un kā bērns apbrīnoju skaisto skatu.
Kādurīt tēvs lika mūs atsaukt; mes atradām viņu mierīgu, bet briesmīgi bālu.
«Pacieties, Vasilika," viņš teica, «šodien viss beigsies; šodien būs sultāna atbilde. Ja tā būs laba, mēs gavilēdami atgriezīsimies Janinā, ja ne, tad bēgsim kalnos vēl šonakt."
«Bet ja viņi mums neļaus bēgt?" vaicāja māte.
«Nebēdājies," smaidīdams atteica tēvs, «domā, ka tur stāv Selims! Viņš grib gan, ka es mirtu, bet negrib ar mani reizē mirt."
Tikai ar nopūtām māte atbildēja uz šiem mierinājumiem, kuri tēvam nenāca no sirds.
Viņa pagatavoja tēvam spirdzinošu dzērienu, jo viņu mocīja drudzis. Piepeši tēvs sakustējās. Viņš prasīja pēc tālskata. Māte, bālāka par marmoru, to viņam pasniedza.
Es redzēju tēva rokas drebam.
Piepeši viņš uzlēca un ķēra pēc ieročiem.
«Vasilika," viņš teica, «izšķirošais acumirklis nāk, pēc pusstundas mums būs sultāna atbilde."
Pēdējo reizi tēvs mūs noskūpstīja, es vēl tagad jūtu uz pieres viņa lūpas, tad viņš mums lika doties apakšējās telpās.
Promejot mēs tagad jau skaidri varējām saredzēt barkas, kas peldēja šurp.
Augšā palika tēvs ar saviem apbruņotajiem divdesmit palikariem, kamēr mēs nokāpām pie Selima, kurš man sāpīgi uzsmaidīja.
Sāpīgo atmiņu gluži pārvarēta, Haide uz acumirkli apstājās un atspieda galvu rokās kā vētras lauzta puķe. Monte-Kristo viņu uzlūkoja ar ne-
6 3ax. 109 aprakstāmas līdzcietības pilnu skatienu. Albērs bija dziļi aizgrābts no dzīvā stāsta.
It kā no sapņa pamozdamās, par brīdi Haide turpināja atkal savu bēdīgo stāstu.
— Bija pulkstenis četri pēc pusdienas, un, kaut gan augšā gaiši spīdēja saule, pie mums bija tumšs. Viena vienīgā gaisma kā sarkana zvaigzne šeit uzstaroja, tā bija Selima nāvi nesošā lāpas liesma.
Man māte bija kristīta un lūdz Dievu.
Selims laiku pa laikam atkārtoja svētītos vārdus:
„Dievs ir liels!"
Mana māte vēl cerēja.
Viņa bija novērojusi, ķa atbraukušajās barkās atradās tas franču virsnieks, kuram mans tēvs tik ļoti uzticējās, jo viņš zināja, ka franču kareivji mēdz būt augstsirdīgi un uzticami.
Māte tuvojās kāpnēm un klausījās.
„Viņi nāk!" viņa teica. „Ak, kaut tie atnestu mieru un dzīvību!"
„Ko tu baidies, Vasilika!" teica Selims savā vienlaikus tik maigajā un lepnajā balsī. „Kad viņi nenes mieru, tad mēs viņiem dosim karu, kad viņi nenes dzīvību, mēs viņiem dosim nāvi."
Un viņš vēl uzkūra savas lāpas liesmu.
Mana māte, tāpat kā es, baidījāmies šīs lielās dūšības un trīsējām no liesmu nāves.
„Mans Dievs, mans Dievs," iesaucās mana māte. „Vai tad mums tiešām jāmirst!"
Tad viņa gluži klusi jautāja Selimam:
„Kā skanēja tava kunga pavēle, Sēlim?"
„Kad mans kungs man sūta savu dunci, tad sultāns liedz piedošanu un es mūs visus uzspridzinu gaisā; ja viņš man sūta savu gredzenu, tad viss ir piedots un mēs esam brīvi."
„Draugs," teica māte, „kad pienāk kunga pavēle un viņš atsūta tev dunci, tad es tevi lūdzu, labāk nodur mūs ar to, nekā uzspridzini, kas mūs pārāk biedē."
„Jā," mierīgi atteica Selims.
Piepeši mēs izdzirdām lielu kliegšanu; tie bija prieka kliedzieni, mūsu polikari sauca tā franču virsnieka vārdu, kurš bija pie sultāna uz Kon- stantinopoli sūtīts; tātad sultāna atbilde bija pienākusi un bija labvēlīga.
Troksnis kļuva lielāks, soļi nāca tuvāk, kāds kāpa pa kāpnēm lejā.
Selims pacēla savu lāpu.
„Kas tu tāds esi?" sauca Selims. „Bet esi kas būdams, nenāc tuvāk!"
„Slava sultānam," teica tēls, „Alī Tebelina pašā ir pilnīgi piedots, ne vien dzīvība, bet arī bagātība ir viņam atdota atpakaļ!"
Mana māte no prieka iekliedzās un spieda mani pie krūtīm.
«Pagaidiet!" mums uzsauca Selims, kad mēs gribējām aiziet. „Vēl nav tik tālu!"
„Tev taisnība," atteica mana māte un nokrita ceļos, lai lūgtu Dievu.
Savu drūmo atmiņu nomākta, Haide otrreiz pārstāja stāstīt, auksti sviedri ri.tēja viņai pār pieri, viņas trīsošā balss beigās bija tik tikko saprotama.
Monte-Kristo pasniedza viņai ledu un lēni teica:
— Saņemies, mana meita!
Haide nopūzdamās turpināja:
— Mūsu pie tumsas pieradušā acis bija tikmēr pazinušas pašā sūtīto, tas bija draugs!