Arī Selims viņu bija pazinis, bet viņš savā uzticībā zināja tikai vienu pavēli no sava kunga.
„Kā vārdā tu nāc?"
„Mūsu kunga un pavēlnieka Alī Tebelina vārdā!"
„Kad tu nāc viņa vārdā, tad tu arī zini, kas tev jāatnes man līdzi."
„Jā," teica sūtītais, „es atnesu gredzenu."
Un viņš pacēla roku pār galvu, bet bija par tālu un par tumšu, lai saredzētu, ko viņš tur rokā.
„Es neredzu, kas tev tur ir," teica Selims.
„Nāc tuvāk," teica sūtnis, „vai es tad tuvošos!"
„Ne vienu, ne otru negribu," atteica Selims, «noliec priekšmetu gaismā un pats aizej!"
«Labi," teica sūtnis.
Un sūtnis darīja, kā viņam bija teikts.
Mana sirds draudēja pušu sprāgt; tas priekšmets likās bija gredzens, bet vai tas bija mana tēva gredzens?
Selims ar savu lāpu rokā piegāja tuvāk un, dziļi pieliekdamies, iesaucās, gredzenu skūpstīdams:
„Tas ir kunga gredzens, ā, nu viss ir labi!"
Un viņš nometa lāpu zemē un ar kājām nomina liesmu.
Sūtnis iekliedzās priekā un sasita plaukstas.
Piepeši uz šo zīmi četri Kuršida kareivji metās virsū Selimam un viņu nodūra.
Un, vēl bāli no bailēm, viņi metās pagrabos izlaupīt zeltu.
Drebēdama, apstulbusi, tomēr mana māte aši sagrāba mani un steidzās pie slepenām kāpnēm, pa kurām devās augšā.
Augšā bija dzirdams briesmīgs troksnis, visas istabas bija pilnas ar Kuršida kareivjiem. Māte dzirdēja tēva vareno balsi. Viņš bija sācis izmisuma pilnu cīņu pret pārspēku. Viņam bija pasludināta sultāna pavēle, kas prasīja viņa galvu. Pavēles atnesēju uz vielas nošāva.
Tēva uzticamie polikari, kuri līdz tam bija klusi sēdējuši pie tēva kājām, visi piepeši uzlēca un izšāva uz ienaidniekiem. Troksnis, liesmas pildīja visas istabas.
Piepeši parādījās uguns arī no otras puses, un lodes džinkstēja ap mana tēva galvu.
Ā, cik lielisks, cik skaists bija Alī Tebelins ar garo balto bārdu, zobenu rokās dūmu un liesmu vidū, ienaidnieku ielenkts.
„Selim, Sēlim!" viņš kliedza. „Uguns sargs, dari savu pienākumu!"
„Selims ir nonāvēts!" atbildēja kāda balss, kas likās paceļamies no pils dziļumiem. „Un tu, mans kungs Alī Tebelin, esi pazudis!"
Bet arī šīs pēdējās cerības zušana nelika Alī Tebelinam izmisl; viņš ar divkārtēju spēku gāzās virsū ienaidniekiem, un tie sāka bēgt. Alī Tebelins pats gribēja izlauzties līdz pils pagrabiem un pulvera nmuciņām un ar rāvienu izplēsa no grīdas dēli. Bet ienaidnieki, savu vadoņu dzīti, metās no jauna viņam virsū, kāds pils pilārs sagruva un apraka varoni.
Mana māte dzirdēja viņu iekliedzamies un gribēja steigties pie viņa, lai kopā ar viņu mirtu, bet gruveši viņu aizturēja.
Visapkārt ap Alī Tebelinu asinis gulēja viņa uzticamie polikari; divi vai trīs no viņiem — neievainoti vai arī ne tik vārīgi ievainoti — metās zemē pa logu.
Uz pakritušo varoni tagad metās viss pulks ienaidnieku ar zobeniem, dunčiem un šautenēm; viņš pazuda šinī drūzmā, lodēm sprāgstot un it kā kā pekles gariem kaucot.
Manas mātes rokas palaida mani vaļā. Viņa bija paģībusi, es pakritu zemē.
Arī Haide bija tuvu ģībonim, it kā lūdzoši viņa uzlūkoja grāfu.
— Atpūties, mans mīļais bērns, un saņem atkal dūšu, apdomā, ka nodevēji nepaliek bez soda!
— Tas ir šaušalīgs stāsts, — teica Albērs gluži nobijies par Haides bālumu, — un es tagad ļoti nožēloju, ka biju tik .nežēlīgi ziņkārīgs.
— Nomierinieties, — teica Monte-Kristo un uzlika roku uz Haides galvas, — tas drīz pāries. Haide ir drošsirdīga sieviete un bieži ir atradusi mierinājumu savu ciešanu pārstāstīšanā.
— Jo manas ciešanas liek man atcerēties tavas labdarības, — teica Haide aizgrābta.
Albērs uzlūkoja viņu ziņkārīgi, jo viņa nebija vēl izstāstījusi lo, ko viņš sevišķi vēlējās zināt, ka viņa bija tikusi par grāfa Monte-Kristo verdzeni. Haide, to pamanīdama, turpināja stāstu.
— Kad mana māte atkal atžirga, mēs abas atradāmies sereskina Kur- šida priekšā.
«Nokaujiet mani," viņa teica, „bet saudzējiet Alī Tebelina atraitnes godu!"
„Tev nav pie manis jāgriežas," atteica Kuršids.
„Pie kā tad?"
„Pie tava jaunā kunga."
„Un kurš tas ir?"
„Šis!"
Un viņš rādīja uz vienu no tiem, kas visvairāk bija palīdzējis pie mana tēva nokaušanas! — drūmās sāpēs iesaucās jaunā meitene.
— Tātad jūs kļuvāt par tā vīra īpašumu? — jautāja Albērs.
— Nē, viņš neiedrošinājās mūs paturēt, bet pārdeva kādam vergu tirgotājam, kurš devās uz Konstantinopoli. Mēs pusdzīvas nonācām pie Kon- stantinopoles vārtiem, ziņkārīgo aplenktas, piepeši mana māte pacēla savas acis, iekliedzās un pakrita zemē.
Es arī paskatījos uz to pusi, virs vārtiem bija pakārta nocirsta galva.
Zem galvas bija paraksts:
„Šī ir Alī Tebelina — Janinas pašā — galva\"
Raudādama es lūkoju pacelt māti; viņa bija nedzīva.
Mani aizveda uz vergu tirgu, kāds bagāts armēnis mani nopirka, lika audzināt un skolot 1111 trīspadsmit gadus vecu pārdeva sultānam Mago- medam.
— No kura es viņu atkal nopirku, kā jau jums stāstīju, — teica Monte- Kristo, — par lielu smaragdu, tādu pat, kādā es tagad glabāju savu hašišu.
— Ak, cik labs, cik liels ir mans kungs! — iesaucās Haide, satverdama Monte-Kristo roku.
Albērs no visa dzirdētā bija kā apmulsis.
— Bet dzeriet taču savu kafiju, — teica grāfs, — stāsts ir galā!
PIEKTĀ DAĻA
.
I
No Janīnas ziņo
Franss d'Epinē Nuartjē istabu atstāja kā apstulbināts, pat Valentīna pret viņu juta līdzcietību.