Prokurors, kurš, murminādams kaut ko nesaprotamu, bija aizbēdzis uz savu kabinetu, pēc divām stundām no Fransa d'Epinē saņēma šādu vēstuli:
„Pēc šārīta notikumiem Nuartjē de Vilfora kungs vairs gan nevar domāt, ka būtu iespējams sakars starp viņa ģimeni un Fran- su baronu d'Epinē-Kenelu. Franss d'Epinē ir gluži pārsteigts, iedomājoties, ka de Vilfora kungs, kurš, kā rādījās, jau šorīt zināja atklātos notikumus, agrāk nebija nācis uz domām par sakara neiespējamību."
Kas gluži satriekto prokuroru būtu redzējis šinī acumirklī, tas nebūtu ticējis, ka viņš pārcietīs šo likteņa triecienu. Nekad viņš nebija domājis, ka tēvs iedrošināsies pārstāstīt šos notikumus. Kaut Nuartjē ļoti nicināja sava dēla kalpisko izturēšanos pret valdību, viņa prokurora amatu līdz ar spiega un varmākas uzdevumiem, viņš tomēr tam nekad nebija plašāk atstāstījis ģenerāļa Kenela nāvi, un prokurors bija domājis, ka Kenels kritis, no slepkavas rokas, nevis godīgā divkaujā.
Šī asā un cietā vēstule no jaunā cilvēka, kas līdz tam bija parādījis viņam cienību, nāvīgi ievainoja prokurora lepnumu.
Grāfs Montc-K risto
Tiklīdz viņš bija ienācis savā kabinetā, tā pie viņa ieradās sieva.
Viņa līdz ar notāru un lieciniekiem bija nepacietīgi gaidījusi Vilfora un Valentīnas atgriešanos no Nuartjē un nu gāja meklēt Vilforu.
Vilfors viņai tikai pateica to, ka pēc izskaidrošanās starp viņa tēvu un Fransu d'Epinē precības starp Valentīnu un baronu nevarot notikt.
Vilfora kundze neiedrošinājās teikt patiesību un tāpēc paziņoja, ka piepeši trieka esot ķērusi Nuartjē un līguma parakstīšana esot uz kādu laiku jāatliek.
Bet ari šī ziņa atstāja ļoti uztraucošu un nelāgu iespaidu uz notāru un Albēru, un Šato-Reno, sevišķi ievērojot nesenos iepriekšējos slimības gadījumus.
Tikmēr Valentīna gluži apmulsusi un laimīga apkampa savu vectēvu par atsvabināšanu, uz kuru viņa vairs nebija cerējusi, un tad aizgāja. Tomēr nevis uz savām istabām, bet gan uz dārzu.
Maksimiliāns jau tiešām viņu nepacietīgi gaidīja, jo viņš bija redzējis, ka Franss atbraucis reizē ar Vilforu un ka tika atsaukts notārs un liecinieki.
— Glābti! — sauca viņam pretim Valentīna.
— Glābti? — neticēdams jautāja Maksimiliāns. — Kādā veidā?
— Ar vectēva palīdzību! Ak, Maksimiliān, mīliet viņu! — teica Valentīna.
— Ak, kā es viņu mīlēšu! — aizgrābti iesaucās Maksimiliāns. — Bet kā tas bija iespējams? Kādus līdzekļus viņš izlietoja?
— Tagad nav laika to visu izstāstīt, kad es būšu jūsu sieva, jūs visu dabūsit zināt, — teica Valentīna.
Rit viņi norunāja atkal satikties.
Tikmēr Valentīnas pamāte bija iegājusi pie vectēva Nuartjē.
Tas viņu kā aizvien uzlūkoja nopietni un drūmi.
— Man jums nav vairs jāteic, ka Valentīnas precības ar d'Epinē kungu nenotiks, — viņa teica, — jo jūs to zinājāt agrāk nekā es.'
Nuartjē viņu uzlūkoja jautājoši.
— Tagad, kad šis precības ir atceltas, es steidzos lūgt jums kaut ko tādu, ko nedz Vilfors, nedz Valentīna nevarētu darīt. Es gribēju jūs lūgt, — jo tikai man vienai uz to ir tiesības, tā ka man no tā nevar būt nekāds labums, — atkal iecelt Valentīnu par jūsu vienīgo mantinieci.
Nuartjē uzlūkoja viņu izbrīnījies, jo viņš nevarēja atrast cēloni, kas Vilfora kundzi pamudināja uz šo soli.
— Vai es varu cerēt, — turpināja Vilfora kundze, — ka jūsu nodoms sader kopā ar manu lūgumu?
— Jā, — atteica sirmgalvja acis.
— Tad es jums sirsnīgi pateicos un daudzreiz vēlu jums visu labu.
Un viņa atvadījās no Nuartjē.
Tiešām, nākamajā dienā Nuartjē lika atsaukt notāru, kurš uzrakstīja jaunu testamentu, pēc kura par vienīgo mantinieci bija iecelta Valentīna ar to nolīgumu, ka viņa netiktu no vectēva šķirta.
Tādā kārtā tagad Vilfora jaunkundze bija mantiniece bagātībai, kura ienesa apmēram trīs simti tūkstošu liru gadā.
Kamēr šie notikumi norisinājās Vilfora namā, grāfs Morite-Kristo bija aizbraucis pie grāfa Morserfa, un Morserfs pilnā ģenerāļa uniformā, izgreznots ar visiem ordeņiem, savā goda ekipāžā devās pie barona Dan- glāra dēla saderināšanās lietā.
Danglārs pašlaik bija nodarbojies ar mēneša veikala noslēgumiem un, kā parasts, lielo iztrūkumu dēļ bija ļoti saīdzis; kad Morserfs ienāca laipns un jautrs un draudzīgi viņu sveicināja, viņš tik tikko piecēlās un ļoti vēsi atbildēja uz sveicienu.
Morserfs sarāvās un, iedomādamies, ka varbūt viņš nav pietiekami nopietni iesācis runāt par tik svarīgu lietu, formāli dziļi paklanījās, un teica':
— Barona kungs, man ir tas gods jūs lūgt pēc jūsu vienīgās meitas Eiženijas Danglāra jaunkundzes rokas manam vienīgajam dēlam Albēram de Morserfam.
Bet baņķieris, nedz lūgdams grāfu apsēsties, nedz laipni atbildēdams, sarauca pieri un teica:
— Grāfa kungs, pirms es jums atbildu, man ir vēl jāpārdomā.
— Jāpārdomā? — gluži izbrīnījies iesaucās Morserfs. — Vai tad jums šajos astoņos gados, kopš pirmoreiz par šo lietu tika runāts, nav vēl diezgan laika bijis pārdomāt?
— Grāfa kungs, — vēsi teica Danglārs, — bieži gadās, ka lieta, kuru uzskatām par labi apdomātu, jāpārdomā vēlreiz.
— Es jūs nesaprotu, baron, — teica grāfs.
— Es gribu jums teikt, ka pirms divām nedēļām ir gadījušies jauni notikumi…
— Atvainojiet, baron, — teica Morserfs, — vai tad mēs šeit spēlējam komēdiju? Runāsim nopietni!
— Jā, to es arī vēlos.
— Vai jūs redzējāt grāfu Monte-Kristo? — jautāja Morserfs.
— Jā, es redzu viņu ļoti bieži, viņš ir mans draugs, — atteica Danglārs, raustīdams savu kaklautu.
— Vai tad jūs viņam neuzdevāt runāt par šīm precībām?