— Uzdevu.
— Nu, tātad es esmu šeit pēc jūsu vēlēšanās un nāku jums atgādināt jūsu solījumu.
Danglārs nekā neatbildēja.
— Vai jūs savu vēlmi tik drīz mainījāt, vai atsaucāt mani tikai tādēļ, lai pazemotu?
Baņķieris no Morserfa draudošās balss manīja, ka lieta varētu nelāgi beigties, ja viņš turpinātu tikpat augstprātīgi.
— Grāfa kungs, — viņš teica, — es labi redzu, ka mana atturība jūs varētu aizskart; tāpēc esat pārliecināts, ka man pašam šis gadījums ir visnepatīkamākais un ka tikai gluži ārkārtējis apstākļi varēja mani…
— Tās ir gaisā sagrābstītas ierunas, mans mīļais, — iesaucās Morserfs, — grāfam Morserfam nenāciet ar tādām, kad viņš nāk jums atgādināt doto vārdu, man ir pilnas tiesības prasīt no juras paskaidrojumu.
Danglārs bija ģļēvulis, bet negribēja par tādu izrādīties.
— Man arī netrūkst svarīgu iemeslu, — viņš teica.
— Nu?
— Bet nav tik viegli tos izteikt.
— Ar to man nepietiek, es redzu tikai vienu, ka jūs gribat atkāpties no solījuma pildīšanas.
— Nē, mans kungs, — iesaucās Danglārs, — es tikai atlieku lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku.
— Un jūs iedrošināties prasīt, lai es paciešu jūsu untumus un pazemīgi gaidu, kad jūsu labvēlība man atkal pievērsīsies?!
— Grāfa kungs, ja jūs nevēlaties gaidīt, tad uzskatiet mūsu līgumu par nebijušu! — atteica barons.
Grāfa lepnais, ātri uzbudināmais raksturs bija dziļi aizskarts; tomēr apdomādams, ka viņš varētu kļūt smieklīgs, viņš jau pie durvīm atkal apgriezās, viņa vaibstos bija lasāms zināms nemiers.
— Mēs sen jau esam pazīstami, mīļais Danglār, — viņš teica, — un mums vajadzētu vienam otru saudzēt. Sakiet man, — kas tie bijuši par nelaimīgiem notikumiem, kuru dēļ jūs neturat vairs labu prātu uz manu dēlu?
— Šiem apstākļiem nav nekāda sakara ar jūsu dēla personu, un tas ir viss, ko varu jums sacīt, — atkal rupji atbildēja Danglārs, tiklīdz bija manījis, ka Morserfs ir mierīgāks.
— Ar kā personu tad? — jautāja Morserfs, no jauna iekaisdams.
— Pateicieties man, ka es neizsaku nekā skaidrāk! — atbildēja Danglārs.
— Man ir tiesības prasīt pietiekamu izskaidrojumu, — teica Morserfs, tikai ar mokām savaldīdamies. — Vai jums ir kaut kas iebilstams pret Morserfa kundzi? Vai mana mantība nav diezgan liela? Vai mani uzskati runā pretī jūsējiem?
— Nekas no visa tā, mans kungs, es to visu zināju agrāk un tomēr biju ar mieru piekrist šīm precībām. Nejautājiet tālāk, samierinieties ar lēmuma pieņemšanas atlikšanu, kura vēl nav atraidījums. Vēl jau ir laiks, mana meita ir tikai septiņpadsmit gadus veca. Pagaidīsim… vienā dienā var daudz kas mainīties… var izgaist visniknākie apmelojumi.
— Apmelojumi, jūs sakāt? — kliedza Morserfs. — Mani apmelo, mani, mani!
— Nerunāsim par to, grāfa kungs!
— Un ar šādiem tukšiem vārdiem lai es samierinos?
— Man šis gadījums ir vēl nepatīkamāks, — teica Danglārs, — jo, kad derības jāatsauc, tad aizvien vairāk jācieš līgavai nekā līgavainim.
— Diezgan, nerunāsim tālāk par to! — dusmās kliedza Morserfs, gandrīz vai saplēsdams savus cimdus un atstādams istabu.
Vakarā Danglārs ilgi sarunājās ar dažiem draugiem, un Kavalkanti, kurš aizvien sēdēja pie dāmām, pēdējais atstāja baņķiera namu.
Nākamajā rītā Danglārs pasteidzās lasīt „/nipērti ai", kura atbildīgais redaktors bija Bošāns.
Uztraukdamies baņķieris aši pārskatīja avīzes slejas un tad ļauni pasmīnēja, ieraudzīdams rakstu „Mums ziņo no Janinas".
„Labi," viņš pie sevis teica uzvaras priekā, „te jau ir mazs rakstiņš par pulkvedi Fernānu; rakstiņš vien aiztaupīs izskaidrošanos ar grāfu."
Ap to pašu laiku, tas ir, apmēram pulkstens deviņos, Albērs de Morserfs, melni ģērbies un ļoti uzbudināts, devās uz grāfa Monte-Kristo dzīvokli.
— Grāfa kungs jau pirms pusstundas izgāja, — atbildēja durvju sargs.
— Pasauciet Batistenu, man ar viņu ir jārunā!
Batistens atnāca.
— Vai grāfa kungs tiešām nav mājās?
— Nav, vikonta kungs, es jūs nemērītu pēc vispārējās mērauklas.
— Labi. Bet kad viņš būs mājās? Man ar viņu visādā ziņā ir jārunā.
— Grāfs sev brokastis pasūtīja ap pulkstens desmitiem.
— Labi, tad es būšu atkal šeit un ceru viņu noteikti atrast.
Un Albērs atlaida savu ormani un gāja projām kājām, lai nomierinātos.
Pie vingrošanas zāles viņš redzēja grāfa zirgus.
— Vai grāfa kungs ir zālē? — viņš jautāja, kāpdams pa kāpnēm.
— Jā, cienījamais kungs, — tam atbildēja.
Zālē ieejot, viņš sastapa vingrotāju meistara biedru, kurš lūdza viņu uzgaidīt, jo kāds kungs iznomājis visu šaujamo telpu un neļaujot nevienam būt klāt viņa vingrinājumiem.
— Bet kas tad viņam lādē pistoles?
— Viņa melnais sulainis.
— Ā, tad tas ir viņš! — noteica Albērs.
— Jūs pazīstat to kungu?
— Jā, tas ir mans draugs.
— Tad ir cita lieta, es jūs viņam pieteikšu.
Acumirkli vēlāk uz sliekšņa parādījās grāfs Monte-Kristo.
— Atvainojiet, mīļais grāf, ka es jums nedodu mieru pat šeit, — teica Albērs, — ne jūsu ļaudis vainīgi, bet es ar savu uzbāzību. Es biju pie jums, man tur teica, ka jūs ap desmitiem brokastosit. Es gāju pastaigāt un redzēju šeit jūsu zirgus.
— A, lieliski, tad mēs varbūt varēsim kopā brokastot?
Nē, paldies! Šeit nav runa par brokastīm, pie velna, varbūt mēs vēlāk brokastosim, bet (aunā sabiedrībā.
— Ko jūs sakāt?
— Mans mīļais, es šodien eju uz divkauju.
— Jūs? Kāpēc?
— Tāpēc, ka eju uz divkauju, pie velna!
— Jā, es dzirdu, bet kas par iemeslu?
— Goda lieta.
— A, tad tas ir nopietni.
— Tik nopietni, ka es nāku jūs lūgt neliegt mazu pakalpojumu.