— Un tas būtu?
— Būt man par sekundantu divkaujā.
— Tas tiešām liekas gluži nopietni. Tāpēc nerunāsim šeit, bet labāk pie manis. Alī, dod man ūdeni, ko mazgāt rokas!
Vingrotāju meistars paklusu teica vikontam Albēram:
— Ienāciet jel drusku iekšā, vikonta kungs, jūs redzēsit gluži savādas lietas.
Morserfs iegāja iekšā. Pie mērķa bija piestiprinātas spēļu kārtis; bija visas kārtis no dūža līdz desmitniekiem.
— Vai tā jūs spēlējat kārtis? — iesaucās Albērs.
— Jā, — teica Monte-Kristo, — redziet, tur ir dūži un divnieki, bet manas lodes izveidoja no tiem trijnieku, četrinieku un tā tālāk — līdz desmitniekam.
Albērs piegāja tuvāk.
Tiešām, lodes bija iesitušās tur, kur trūka zīmju, un katra lode tieši savā numurā.
— Va' velns! — Albērs iesaucās.
— Kas tur nu sevišķs, — teica grāfs, rokas dvieli slaucīdams, — tā es pavadu savu brīvo laiku. Bet nu nāciet, iesim!
Grāfa ekipāža abus drīz vien aizveda uz mājām, Monte-Kristo ieveda Albēru savā kabinetā.
— Ar ko jūs gribat kauties divkaujā?
— Ar Bošānu.
— Ar jūsu draugu?
— Ak, kaujas jau aizvien ar draugiem.
— Ko tad viņš jums nodarījis?
— Viņš savā avīzē vakar… bet lasiet jel pats… — un Albērs pasniedza grāfam Monte-Kristo „/mpertial" numuru.
Grāfs lasīja:
„Mums ziņo no Janinas:
Mums kļuvusi zināma līdz šim nepazīstama, vismaz nepārrunāta lieta. Janinas priekšcietokšņus, kuri aizsargāja pilsētu, ir nodevis kāds franču virsnieks, kuram pašā Ali Tebelins pilnīgi uzticējies un kuru sauca par Fernānu."
— Nu, — teica Monte-Kristo, — kas tad jums par daļu?
— Un jūs varat vēl tā jautāt? — iesaucās Albērs.
— Protams, kas tad jums tur ko dusmoties?
— Jā, mans tēvs, grāfs de Morserfs, taču franču vārdā saucas Fernāns!
- Un vai jūsu tēvs kalpoja Ali Tebelinam?
— Jā, mans tēvs cīnījās par Grieķijas brīvību un neatkarību; un jūs redzat neslavas celšanu.
— Mīļais vikont, runāsim prātīgi!
— Es nekā cita nevēlos.
— Bet kas tad, pie velna, Francijā zina, ka grāfs de Morserfs un virsnieks Fernāns ir viena un tā pati persona, kam vēl rūp lietas, kas notikušas tik sen, 1822. un 1823. gadā, tur tālu Turcijā?
— Tā jau ir tā neģēlība, ka likuši paiet laikam un nu tagad nāk ar aizmirstām lietām, lai saceltu skandālu un kaitētu augstam vārdam. Es kā šā vārda mantinieks to nekādā ziņā nevaru paciest. Es izaicināšu Bošānu, ja viņš šo ziņu neatsauks.
— Bošāns nekā neatsauks.
— Tad mēs kausimies divkaujā.
— Nē, to arī ne, — jo viņš jums atbildēs, ka grieķu armijā varbūt ir piecdesmit Fernānu. Vai viņš atkal izskaidros avīzē: „Mēs esam pārliecināti, ka šim virsniekam Fernānam nav nekāda sakara ar grāfu de Mor- serfu, kurš, kā mēs dzirdam, arī ir Fernāns."
— Tas jau būtu vēl ļaunāk.
— Tātad jūs gribat viņu izaicināt?
— Jā.
— Tas no jūsu puses nav pareizi.
Tātad jūs liedzaties būt man par sekundantu?
-Jūs pazīstat manus uzskatus šinī lietā, kā es jums jau Romā sacīju.
— Un tomēr jūs šorīt nodarbojāties ar šaušanu. Kā tas sader ar jūsu uzskatiem?
— Ak, rnans draugs, kad ar nerriem dzīvo kopā, tad var gadīties, ka kāds fantasts tevi apvaino atklātā vietā, un tad man nekas cits neatliktu kā šo fantastu nošaut.
— Tātad jūs pats zināmā reizē šautos?
— Es jau arī tikai gribu, lai jūs lietu labi pārdomājat. Pieņemsim… bet vai jūs neļaunosities par to, ko es gribu jums teikt?
— Es klausos.
— Pieņemsim… ka ziņojums varbūt būtu pareizs…
— Es kā dēls nevaru to nekad pieņemt.
— Nu tad apjautājieties vismaz, iekams jūs izaicināt Bošānu!
— Jā, kam lai es apjautājos?
— Piemēram, Haidei.
— Sievieti iejaukt šādā lietā — nē, tas neder.
— Nu, tad es jums došu vēl vienu priekšlikumu.
— Ja tas ir pēdējais, tad labi.
— Nesūtiet Bošānam savus lieciniekus!
— Kāpēc tā?
— Labāk ejiet pats pie viņa!
— Tas ir pret paradumu.
— Jūsu gadījums arī ir pret paradumu.
— Bet kāpēc man jāiet pie Bošāna?
— Tad jūsu lieta paliks tikai starp jums. Es nesaprotu.
— Ja Bošāns tiešām grib atsaukt, tad vajag viņam atstāt to nopelnu, ka viņš to darījis no brīva prāta. Ja viņš liedzas, tad vēl diezgan laika sūtīt sekundantus un iejaukt svešus šinī lietā.
— Tie būs draugi, ne sveši.
— Šodien ir draugi, rītdien — ienaidnieki.
— Kā tā?
— Nu, piemēram, Bošāns…
— Tātad jūs man dodat padomu iet pie viņa pašam?
— Jā, un vienam; nevajag neviena patmīlību velti aizskart.
— Man liekas, ka jums ir taisnība.
— Ak, vēl labāk būtu, ja jūs nemaz neietu.
— Tas nav iespējams, — atteica Albērs. — Bet, ja nu tomēr man iznāk divkauja, vai tad jūs man būsit liecinieks un sekundants, grāf?
— Mans mījais vikont, — nopietni teica Monte-Kristo, — jūs redzējāt, ka es jums labprāt pakalpoju, bet šoreiz es nevaru.
— Un kāpēc ne?
— Varbūt es jums to vēlāk pateikšu.
— Bet, ja es kaušos, vai jūs tad man vismaz palīdzēsit, pamācot mani šaušanā vai zobena vadīšanā?
— Nē, arī tas nav iespējams.
— Jūs esat dīvains cilvēks. Labi, nerunāsim vairāk par to. Dzīvojiet vesels, grāf!
— Ardievu, vikont!
Morserfs paņēma cepuri un atvadījās.
Nomākdams, cik vien spēj, savas dusmas, Albērs lika ormanim braukt uz Bošāna redakciju.
Bošāns bija savā darbistabā un tikai pēc vairākkārtējas pieklauvēšanas atskanēja:
„Iekšā!"
Istaba bija drūma, putekļaina, uz galdiem un pat uz grīdas gulēja izkaisīti avīžu numuri.