— Jūs, mans mīļais Albēr! — iesaucās Bošāns, kārtīgi pārbrīnījies par drauga ierašanos tik neparastā laikā. — Kāds vējš jūs atpūtis? Vai jūs nomaldījies, vai gribat kopā pabrokastot? Pameklējiet sev tukšu krēslu, tur pie ģerānijas, kura viena vēl man atgādina, ka pasaulē bez avīžu lapām ir arī citas lapas.
— Bošān, — Albērs teica svinīgi, — es nāku ar jums runāt par jūsu avīzi.
— Jūs, Morserf? Ko jūs vēlaties?
— Atsaukumu par kādu rakstu, kurš aizskar manas ģimenes godu.
— Bet es nekā nesaprotu! Par ko jūs īsti runājat? Bet sēdieties taču!
— Par rakstu no Janinas.
— No Janinas?
— Jā, jūs jau izliekaties, it kā gluži nekā nezinātu.
— Goda vārds!.. Batist, atnes vakarējo numuru! — kliedza Bošāns.
— Nav vajadzīgs, — teica Albērs, — šeit ir mans numurs.
Bošāns izlasīja rindiņas no Janinas.
— Jūs saprotat, ka šī lieta ir nopietna, — teica Albērs.
— Tātad šis virsnieks ir kāds no jūsu radiem?
— Jā, — nosarkdams teica Albērs.
— Bet ko tad lai es daru? — jautāja Bošāns laipni.
— Es vēlos, ka šo rakstu atsauktu.
Bošāns uzlūkoja jauno cilvēku ar skatienu, pilnu draudzīgas labvēlības.
— Palūkošu, — viņš teica, — kas te darāms. Tā būs gara runāšana, jo atsaukt aizvien ir nepatīkama lieta. Es vēl pārlasīšu šīs rindiņas. Sēdieties!
Albērs atsēdās.
— Nu, redziet, — teica Albērs, — kāds manas ģimenes loceklis ir apvainots, un es prasu atsaukumu…
— Atjaujiet iebilst, ka jūs neesat vidutājs, mīļais vikont.
— Tas es arī negribu būt, — teica Albērs, nepacietīgi uzlēkdams, — es gribu atsaukumu un to ari panākšu, jūs zināt, ka man tādās reizēs ir cieta galva.
— Esiet rams, Morserf, — ar asiem vārdiem jūs tikai panāksit, ka es aizmirsīšu mūsu draudzību… Neuzbudinieties!.. Sakiet, — kas ir šis radinieks, vārdā Fernāns?
— Tas gluži vienkārši ir mans tēvs, Fernāns Mondego, grāfs de Morserfs, vecs kareivis, kurš redzējis divdesmit kaujas laukus un kura krūtis grib pārklāt ar dubļiem.
— Jūsu tēvs? — izbrīnījies iesaucās Bošāns. — Tas ir kas cits, tad es saprotu jūsu stāvokli…
Viņš paņēma avīzi un atkal lēni pārlasīja visu rakstu.
— Bet kā jūs zināt, ka šis Fernāns ir jūsu tēvs? — viņš tad jautāja.
— Ak, es zinu, ka viņš tas nav, bet citi tā domās, un tāpēc es gribu atsaukumu. Vai ne, draugs, es taču to 110 jums dabūšu?
— Jā, — teica avīžnieks, domīgi lūkodamies.
— Paldies Dievam! — iesaucās Albērs.
— Tas ir, es atsaucu tikai tad, kad esmu pārliecinājies, ka raksts ir bijis nepareizs.
— Kā?
— Jā, visu vajag noskaidrot, un es to darīšu.
— Bet kas tad tur var tikt noskaidrots? — iesaucās Albērs, gluži aizmirsdamies no dusmām. — Kad jūs, mans kungs, domājat, ka tas ir mans tēvs, tad sakiet man, kas jums devis tiesības tā domāt!
Bošāns uzlūkoja Atbēru pa pusei nožēlojoši, pa pusei nicinoši.
— Mans kungs, — viņš teica, — ja jau jūs gribat būt nevis draugs, bet gan svešnieks, — tātad, mans kungs, ja jūs esat atnācis ķildoties, tad nerunājiet šeit pusstundu par draudzību un tamlīdzīgām lietām. Vai mēs tiešām vairs neesam draugi?
— Nē, ja jūs neatsaucat šo apmelojumu!
— Pag', es neciešu nekādus draudus, mans kungs Fernān Mondego, vikont de Morserf, no draugiem ne, vēl mazāk - no ienaidniekiem. Tātat jūs gribat, lai es atsaucu rakstu par ģenerāli Fernānu, kaut gan man, goda vārds, par šo rakstu nav ne mazākās daļas.
— Jā, to es gribu! — kliedza Albērs.
— Ja ne, tad mēs ejam uz divkauju? — mierīgi vaicāja Bošāns.
— Jā, — mierīgāk atbildēja Albērs.
— Nu, labi, — teica Bošāns, — lūk, mana atbilde: šo rakstu es neieli- ku, es par to nemaz nezināju, bet nu es tik ilgi pētīšu, līdz zināšu, vai tas ir pareizs vai ne.
— Tātad, mans kungs, — teica Albērs, — es jums sūtīšu savus sekundantus. Bet divkaujai jānotiek cik drīz vien iespējams.
— Nē, nē, to ne. Es būšu savā vietā, kad vajadzēs, bet noteikt laiku pienākas man, jo jūs esat izacinātājs. Mēs esam gandrīz vai līdzīgi pretinieki, tātad divkauja būs nopietna. Bet es bez dibināta iemesla negribu nedz nokaut, nedz tikt nokauts. Tātad es vēlreiz jums vaicāju: vai man visādā ziņā būtu jāatsauc, lai divkauja nenotiktu, kaut gan es jums atkārtoju: goda vārds, ka es par šo rakstu nekā nezināju un nopietni jums izskaidroju, ka neviens nevar atminēt grāfu Morserfu no viena paša priekšvārda Fernāns.
— Jā, jāatsauc.
— Nu, labi, mans kungs, esmu ar mieru, ka mēs viens otru sašaujam, bet man vajag vēl trīs nedējas, tad es jums teikšu: „Viss ir nieks, un es varu atsaukt" vai: „Ziņa bija pareiza, un — kausimies."
— Trīs nedēļas? — iesaucās Albērs. — Bet tā jau ir vesela mūžība, un tik ilgi mans gods būs aizskarts!
— Ja jūs būtu palicis mans draugs, es jums teiktu: „Pacieties!" Bet tagad es varu tikai sacīt: „Kāda man tur daļa, mans kungs?"
— Labi, trīs nedēļas, — teica Albērs, — bet pēc trim nedēļām jums nepalīdzēs vairs nekāda atruna…
— Morserfa kungs, — teica Bošāns, ari iekaisdams un pieceldamies, — tikai pēc trim nedēļām es varu jūs izsviest ārā pa logu, un arī jums tikai tad būs tiesība mani izaicināt. Līdz tam — es jums dodu godavīra padomu — neriesimies kā divi asinssuņi, kas ir par tuvu viens pie otra pieķēdēti.
Bošāns nopietni sveicināja, un Albērs atstāja istabu, atriebdamies priekšistabā pie avīzēm, kuras sakapāja ar savu nūju.
Saniknots braukdams, viņš ceļā sastapa Moreli, kas gāja un priekā staroja.
— Ak, — nopūtās Albērs, — tas tik ir laimīgs cilvēks!
Un tiešām Maksimiliāns bija laimīgs.
II
Limonāde
Nuartjē bija Baruā licis atsaukt pie sevis Maksimiliānu , un nu jaunais cilcēks tā steidzās, ka nelika pat aizjūgt zirgu, bet atskrēja kājām — par lielu nepatikšanu vecajam sulainim, jo Maksimiliānam mīlestība bija devusi spārnus, turpretim Baruā, kurš ar saviem sešdesmit gadiem jau sen vairs nebija iemīlējies, lielais karstums bija licis tikai krietni pasvīst.