Sajūsminātos vārdos Maksimiliāns izteica Nuartjē* savu pateicību par viņa un Valentīnas glābšanu. Valentīna, kaunīgi pieslējusies pie vectēva krēsla, viņam jautāja:
— Vai nu man viņam sacīt, ko tu man liki izdarīt?
— Jā, — sirmgalvis teica ar acīm.
— Mans vectēvs grib šo namu atstāt, — teica Valentīna, — un Baruā jau pūlas atrast viņam derīgu dzīvokli.
— Bet kā Nuartjē kungs varēs iztikt bez jūsu mīļās klātbūtnes? — iemeta starpā Maksimiliāns.
— Ā, par to jau ir gādāts, — es savu vectēvu neatstāšu. Manas istabas būs blakus viņa istabām. Ja mans tēvs liedz atļauju, nu, tad es nogaidīšu līdz savai pilngadībai, līdz kurai ir vēl tikai desmit mēnešu, tad man ir pašai sava manta un…
— Un?.. — jautāja Maksimiliāns.
— Un ar sava vectēva atļauju es izpildīšu jums doto solījumu.
— Vai tādas ir arī tavas domas, vectēv? — viņa piebilda, vērsdamās pie Nuartjē.
— Jā, — atbildēja sirmgalvis.
— Ak, — iesaucās Maksimiliāns, nomezdamies ceļos pie vectēva, — ko tad es labu esmu darījis savā dzīvē, ka tik daudz laimes krīt man rokās?
— Līdz tam, — teica Valentīna savā skaidrajā, nopietnajā balsī, — mēs cienīsim savu vecāku balsi un gaidīsim uz mūsu galīgu savienošanu.
— Jā, — laimīgi iesaucās Maksimiliāns, — ne vien pacietīgi, ne mierīgi, — es gribu gaidīt laimīgi!
Nuartjē uzlūkoja abus jaunos ļaudis ar sirsnīgu mīlestību. Vecais Baruā, kuram nekas netika slēpts un kurš arī šoreiz Moreli bija ievedis pa slepenām durvīm, labvēlīgi smaidīja, slaucīdams no pieres lielas sviedru lāses.
— Iedzer kaut ko, Baruā, — teica Valentīna, — tu esi gluži sakarsis, — un viņa norādīja uz limonādes karafi, kura bija nolikta Nuartjē. Baruā izgāja ar karafi un tūdaļ izdzēra pilnu glāzi limonādes.
Morelis un Valentīna tikmēr atvadījās, kad piepeši atskanēja zvans. Bija atnācis kāds viesis.
Valentīna ielūkojās pulkstenī.
— Pulkstenis ir divpadsmit, — teica Valentīna, — laikam gan daktera kungs nāk pie tevis, vectēv. Tad Maksimiliānam jāiet?
— Jā.
— Nāc, Baruā, — teica Valentīna, — un pavadi Moreļa kungu!
Baruā ienāca gluži bāls un tik tikko spēja noturēties kājās. Moreliin
vajadzēja viņu turēt — viņa vaibsti saviebās, visa miesa drebēja.
Nuartjē uzlūkoja viņu ar šaušalām acīs.
— Ak, mans Dievs! Mans kungs, kas tad man kaiš? — vaidēja Baruā. — Kas man noticis?.. Tūkstoš uguņu šaudās man caur galvu… Ak, neaizskariet, neaizskariet mani!..
Viņa acis kļuva glāžainas un stīvas, miesas sastinga, galva atliecās atpakaļ. Valentīna iekliedzās no bailēm un pieķērās Maksimiliānam. Baruā apgriezās pats ap sevi apkārt, panāca dažus soļus uz priekšu un tad piepeši nokrita zemē pie sava kunga kājām, arvien vēl kliegdams:
— Mans kungs, mans labais kungs!
Uz viņa kliedzieniem istabā ieskrēja prokurors.
Morelis palaida vaļā puspaģībušo Valentīnu un paslēpās aiz kāda priekškara.
Bāls un šaušalu pārņemts, it kā būtu ieraudzījis indīgu čūsku, prokurors nolūkojās uz nabaga Baruā.
Nuartjē gribēja vai izsamist aiz bailēm un nepacietības, nespēdams palīdzēt savam vecajam sulainim, kas viņam bija gandrīz vai tuvākais draugs. Viņa dzīslas uz pieres piepampa, acu muskuļi raustījās.
Baruā stāvoklis kļuva aizvien bīstamāks; viņa acis bija stīvas, pilnas ar asinīm, locekļi krampju sarauti, rokas sitās pret grīdu, kājas gulēja kā nedzīvas. Pa muti nāca putas, un viņš sāpīgi dvašoja.
Vilfors bija gluži sastindzis, viņš nebija pat Moreli pamanījis. Viņa mati bailēs sāka celties stāvus. Tad viņš saņēmās, aizskrēja uz durvju pusi, kliegdams:
— Dakter, dakter, palīgā, palīgā!
Ienāca Vilfora kundze ar ožamām zālēm rokā; viņas pirmais skatiens krita uz Nuartjē, kas no uztraukuma izskatījās gluži vesels. Vilfora kundze, to redzēdama un pamanīdama pakritušo sulaini, gluži nobālēja.
— Bet kur tad ir dakteris? Viņš gāja pie tevis, — lielā uztraukumā teica prokurors. — Tu redzi, ka šeit ir trieka; vajadzēs asinis nolaist.
— Varbūt viņš par maz ēdis? — jautāja Vilfora kundze, neatbildēdama uz sava vīra jautājumu.
— Ēdis viņš nav nekā, — atteica Valentīna, — bet, tā kā viņš bija diezgan tālu gājis vectēva uzdevumā, tad viņš sakarsa un izdzēris glāzi limonādes.
— Ak, limonāde nav laba, kāpēc viņš labāk nedzēra glāzi vīna, — teica Vilfora kundze, un viņa sāka drebēt, kamēr Nuartjē viņu drūmi uzlūkoja.
— Bet kur tad paliek dakteris, es prasu trešo reizi! — nepacietīgi vaicāja Vilfors.
— Viņš ir pie Eduāra, — atteica Vilfora kundze, kura nu vairs nevarēja ilgāk izvairīties.
Vilfors pats uzskrēja pa kāpnēm augšā. Vilfora kundze, kura, kā pati teica, nevarēja redzēt asinis, arī aizgāja.
Nu Morelis atstāja savu paslēptuvi un, ātri atvadījies, aizgāja.
Tiklīdz viņš bija aizgājis, atnāca atpakaļ Vilfors ar dakteri. Baruā pa to laiku bija atkal atjēdzies, pirmā krīze bija pārgājusi, Vilfors un dakteris Avrinji viņu aiznesa un noguldīja uz dīvāna.
— Ko nu lai dara, dakter? — jautāja prokurors.
— Atnesiet man ūdeni un ēteri, arī terpentīneļļu un kādas vemjamās zāles!
— Aši! — sauca Vilfors.
— Un tagad es lūdzu, lai visi iet projām! — teica ārsts.
— Vai es arī? — jautāja Valentīna.
— Jā, jūs, jaunkundz, it sevišķi, — ārsts viņai rupji atbildēja.