Valentīna izbrīnījusies uzlūkoja ārstu, noskūpstīja vectēvu uz pieres un
aizgāja.
Dakteris aiz viņas noslēdza durvis, tad, pie Baruā piegājis, jautāja, kā viņš jūtoties.
— Drusciņ labāk, — tas atbildēja.
— Vai jūs spējat izdzert šo glāzi?
— Es lūkošu, bet neaizskariet mani, man liekas, ka tad lēkme atkal atkārtotos.
— Dzeriet!
Baruā izdzēra glāzi līdz pusei.
— Kur jums sāp? — jautāja dakteris.
— Visur; man ir it kā briesmīgi krampji.
— Vai galva reibst?
— Jā.
— Un ausīs džinkst?
— Briesmīgi.
— Kā šī lēkme uznāca?
— Piepeši, kā zibens.
— Nekad agrāk tāda nav bijusi?
— Nekad ne, daktera kungs.
— Ko šodien ēdāt?
— Nekā, tikā izdzēru glāzi limonādes, kas bija sagatavota manam kungam.
— Kur ir limonāde?
— Virtuvē, karafē.
— Vai man atnest? — jautāja Vilfors.
— Nē, palieciet šeit un iedodiet slimajam atlikušos pusi no dzēriena! Es pats iešu uz virtuvi.
Un ārsts gandrīz vai skriešus devās uz virtuvi, uzskriedams virsū Vilfora kundzei, kura arī steidzās uz virtuvi. Viņa iekliedzās.
Ārsts tam nepiegrieza nekādu vērību, viņš lēkšus nolēca pa kāpnēm lejā, metās virtuvē, ieraudzīja līdz pusei iztukšoto limonādes karafi un satvēra to kā ērglis savu laupījumu.
Tad viņš ātri devās atpakaļ uz Nuartjē istabu. Vilfora kundze lēni vilkās uz savām istabām.
— "Vai tā ir īstā karafe? — jautāja ārsts.
— Jā.
— Vai jūs dzērāt šo limonādi?
— Man liekas.
— Kāda tai bija garša?
— Rūgta.
Ārsts ielēja dažus pilienus rokā un baudīja.
— Tā ir tā pati, - teica ārsts. — Un vai arī jūs no tās dzērāt, Nuartjē kungs?
— Jā.
— Un jums tā ari likās rūgta?
— Jā.
— Ak, daktera kungs, atkal sākas! — iesaucās Baruā. — Ak, mans Dievs, esi man žēlīgs!
Ārsts piesteidzās pie slimnieka.
— Palūkojiet, Vilfor, vai vemjamās zāles vēl nav atnestas!
Vilfors steidzās uz durvīm un kliedza pēc zālēm, bet neviens neatbildēja. Drūms klusums, šaušalas valdīja visā namā.
— Ka tik man būtu līdzekļi, kā viņam iedabūt gaisu plaušās, — teica ārsts, apkārt lūkodamies, — bet nekā, nekā nav.
— Ak, mans kungs! — kliedza Baruā. — Vai jūs ļausit man mirt bez palīdzības? Ak, mans Dievs, es mirstu, mirstu!
— Spalvu, dodiet man spalvu! — sauca ārsts.
Viņš ieraudzīja spalvu uz galda un lūkoja to iebāzt slimajam mutē, bet zobi bija sakosti cieši kopā.
Šī otrā lēkme bija daudz stiprāka nekā pirmā. Baruā nokrita uz grīdas un raustījās, gribēdams ar varu pavemt.
Ārsts atstāja viņu uz grīdas guļot, jo nespēja viņam palīdzēt. Viņš piegāja tuvāk Nuartjē.
— Kā jums iet? — viņš klusi jautāja. — Labi?
— Jā.
— Kuņģī viegli?
— Jā.
— Tā kā pēc pilēm, kuras es jums dodu ik svētdienu?
— Jā.
— Vai Baruā sagatavoja jūsu limonādi?
— Jā.
— Jūs viņam likāt dzert?
— Nē.
— Vilfora kundze?
— Nē.
— Valentīna?
— Jā.
Baruā ievaidējās, un ārsts atkal devās pie viņa.
— Vai jūs spējat parunāt?
Nelaimīgais stostījās, izrunādams nesaprotamus vārdus.
— Pamēģiniet, papūlieties runāt! Baruā atvēra asaru pilnās acis.
— Kas sagatavoja limonādi?
— Es.
— Vai tūdaļ devāt to savam kungam?
— Nē, tā palika ēdamistabā.
— Kas to atnesa šurp?
— Valentīnas jaunkundze. Ārsts sarauca pieri un nopūtās.
— Dakter, dakter! — iekliedzās atkal sulainis, juzdams, ka tuvojas trešā lēkme.
— Vai tad vēl nenes vemjamās zāles? — kliedza dakteris.
— Šeit ir sagatavota glāze, — ienākdams teica Vilfors.
— Kas sagatavojis?
— Aptieķnieks, kas šeit nāk man līdzi.
— Dzeriet! — teica ārsts Baruā.
— Nevaru… nevaru… par vēlu… ak, dakter… man galva.,, kas par mokām… vai man vēl ilgi jācieš?
— Nē, mans draugs, drīz jūs vairs necietīsit.
— Ak, es saprotu! — iekliedzās nelaimīgais. — Ak, Dievs, esi man žēlīgs!
Un, skaļi iekliegdamies, viņš atkrita atpakaļ — kā no zibens nosperts. Ārsts uzlika roku viņam uz sirds un turēja spalvu viņa mutes priekšā.
— Nu? — jautāja Vilfors.
— Sakiet virtuvē, lai tūlīt atnes nedaudz vijolīšu sīrupa! Vilfors izsteidzās laukā.
Ārsts, palicis viens, ienesa slimnieku otrā istabā un tad atnāca atpakaļ. Nuartjē aizmiedza labo aci.
— Vai lai es pasaucu Valentīnu? — teica ārsts.
— Jā.
Pa to laiku ienāca Vilfors. Dakteris ieveda viņu pie slimā un paziņoja, ka tas ir miris.
— Miris? Tik piepeši? — iesaucās Vilfors^ gluži sastingdams.
— Jā, piepeši! Bet jums tur nav ko brīnīties. Senmerāna kungs un kundze arī mira piepeši… Ak, jūs namā mirst ļoti ātri, Vilfora kungs.
— Kā? — iekliedzās prokurors. — Jūs atkal atkārtojat tās vecās aizdomas?
— Jā, mans kungs, — ļoti nopietni teica ārsts, — tās aizdomas mani nekad nav atstājušas. Bet uzklausiet mani!
Prokurors drebēja kā krampjos.
— Ir inde, kura nonāvē, neatstādama gandrīz vai nekādas pēdas. Šo indi es atradu gan pie marķīzes Senmerānas, gan pie vecā Baruā. Bet ir līdzekļi, kā bez šaubām pārliecināties par šo indi: no tās, skābēs sarkana tikusi, lakmustinktūra kļūst atkal zila un vijolīšu sīrups — zaļš. Pagaidīsim, kamēr atnes sīrupu.
Atnāca kalpone un atnesa sīrupu. Aiz viņas ārsts atkal aizslēdza durvis.
Ārsts nu pielēja no atlikušās limonādes kādu daļu pie sīrupa, un tūdaļ parādījās glāzē neskaidrums, tika zils, tad dzeltens kā opāls un beigās smaragdzaļš.