Un ārsts, nesniegdams Vilforam roku, aizgāja.
Dažas stundas pēc tam visi apkalpotāji salasījās virtuvē un, ilgāku laiku apspriedušies, aizgāja pie Vilfora kundzes uzteikt tai dienestu. Nekādi solījumi, ne algas paaugstinājums nevarēja tos atturēt; viņi uz visu atbildēja:
— Mēs ejam tāpēc, ka šis ir nāves nams.
Daudzi raudot atstāja vietu, sevišķi visi nožēloja labo Valentīnu.
Vilfors uzlūkoja savu meitu.
Viņa raudāja.
Dīvaini! Šīs asaras viņu aizkustināja; tad viņš uzlūkoja savu sievu, un viņam izlikās, it kā viņas smalkās lūpas drūmi pakustētos, kā negaisa laikā tālumā uzliesmo zibens.
IV
Maiznieks, kas dzīvo no rentes
Tajā pašā vakarā, kad grāfs de Morserfs, tik tikko spēdams savaldīties no dusmām un apkaunojuma par Danglāra atraidījumu, bija atstājis baņķiera dzīvokli, tur ieradās sinjors Andrea Kavalkanti smalkā tualetē, ar spīdošām, ieziestām ūsām, žilbīgi baltiem cimdiem.
Pēc laipnas apsveikšanas no baņķiera puses Andrea ieveda viņu kādā loga iedobumā un ar apstākļiem piemērotiem vārdiem iztēloja viņam savas dziļās sāpes par tēva aizbraukšanu, tad pārgāja uz laipno viesmīlību Danglāra ģimenē un beigās aizrunājās līdz ciešai pārliecībai, ka pilnīgi laimīgs viņš varētu kļūt, iegūdams Eiženijas jaunkundzes skaisto roku.
Baņķieris šo sarunu bija gaidījis jau vairākas dienas. Viņš klausījās ar lielāko uzmanību un laipnību, un viņa seja palika aizvien spīdošāka. Tomēr viņš nevarēja tūdaļ apsolit jaunajam cilvēkam savas meitas roku, bet gribēja vēl tam uzdot dažus jautajumus.
— Bet jūs esat vēl ļoti jauns, Andrea kungs, — teica barons.
— Ak, barona kungs, itāliešu augstākās aprindās mēdz agri precēties; dzīve ir pilna dažādu lēkmju, vajag laimi tvert, kad tā rādās.
— Labi, — teica baņķieris, — pieņemsim, ka jūsu pagodinošais priekšlikums ir patīkams arī manai kundzei un meitai. Ar ko mēs pārrunāsim lietas veikalisko pusi? Tas pieder tēviem.
— Ak, mans tēvs aizvien ir bijis labs pret mani un, paredzēdams, ka man varbūt patiktu uz visiem laikiem palikt Francijā, atstājis man visus vajadzīgos papīrus un vēstuli, kura man sola 150000 liru gada rentes, ja es precos viņam pa prātam. Tā būtu apmēram ceturtā daļa no tēva mantas.
— Man, — teica Danglārs, — aizvien bijis nodoms savai meitai pūrā dot pusmiljonu franku; viņa jau ir mana vienīgā mantiniece.
— Nu, labi, jūs redzat, ka visu varēs iegrozīt, - teica Andrea, — mums būtu gada rente 175000 liru. Varētu arī būt, ka mans tēvs, marķīzs, man tūdaļ dotu visu kapitālu un ne tikai renti vien; jā, jā, to varētu
izdarīt, kaut gan viegli nenāksies. Jūsu veiklajās rokās šie divi trīs miljoni droši vien dotu desmit procentus.
— Es nekad nemaksāju vairāk par četriem procentiem, palaikam tikai trīsarpus procentus, — teica baņķieris. — Manam znotam, protams, būtu izņēmums, es viņam dotu piecus procentus, un pelņu mēs dalītu uz pusēm.
— Lieliski, sievastēv! — iesaucās Kavalkanti, kurš reizēm nevarēja savaldīt savu īsto dabu, neskatoties uz visām aristokrātiskajām manierēm; bet drīz vien viņš atkal saņēmās.
— Bet, kad jūsu tēvs jums arī nedod visu kapitālu, — Danglārs atkal uzņēma pārtraukto pavedienu, — mātes mantojumu viņš jums taču nevar Aizturēt.
— Jā, gluži pareizi, marķīzes Olivijas Korsināri .mantojumu.
— Cik liels tas apmēram ir?
— Ak, tiešām, es skaidri nezinu, es nekad daudz neesmu par to rūpējies, bet man liekas, ka būs vismaz miljoni divi.
Danglārs sajuta gandrīz vai slāpējošu prieku kā skopulis, kas saņem atpakaļ savu mantu, vai slīcējs, kas jūt zemi zem kājām.
— Nu, — jautāja Kavalkanti gandrīz vai sirsnīgi, — vai es varu cerēt?
— Ceriet un ticiet, Andrea kungs! — teica Danglārs. — Ja no jūsu puses nebūs šķēršļu, tad viss ir izlemts.
— Ak, mans kungs, jūs mani darāt par laimīgāko mirstīgo!
— Bet kā tas nākas, — domīgi iejautājās baņķieris, — ka jūsu apsargātājs - grāfs Monte-Kristo — nav jūs pavadījis un visu ņēmis savās rokās?
Andrea nosarka.
— Es pašlaik nāku no grāfa, — viņš teica, — viņš ir ļoti patīkams vīrs, bet dīvains savādnieks. Viņš man solīja, ka izdabūs no mana tēva man visu kapitālu, bet precību lietās iejaukties viņš neparko negribot, tikai to viņš teica, ka šis precības katrā ziņā esot ieteicamas. Viņš ir ari ar mieru atbildēt uz dažiem jūsu jautājumiem.
— Ā, ļoti labi.
— Tagad, — teica Andrea, laipni smaidīdams, — saruna ar sievastēvu ir pabeigta un es vēršos pie baņķiera.
— Un ko jūs vēlaties? — jautāja Danglārs, arī smaidīdams.
— Pēc dažām dienām jūs man izmaksāsit 4000 frankus, bet grāfs, paredzēdams, ka nākamais mēnesis prasīs no manis vairāk izdevumu, man devis šo paša rakstīto zīmi, lai es no jums izņemu 20000 frankus. Vai es to naudu varu saņemt?
— Ā, — iesaucās baņķieris, zīmi iebāzdams kabatā, — kaut miljonu varat saņemt. Pasakiet stundu, kad mans kases ierēdnis lai jums aiznes šo summu!
— Ja jums tā ir pa rokai, tad, lūdzu, ap pulkstens desmitiem.
— Labi.
Nākamajā rītā jaunajam cilvēkam nauda bija rokā, un viņš tūdaļ devās projām uz visu dienu, Kadrusam atstādams tikai nolīgtos divsimt frankus.
Bet kā viņš izbrīnījās, kad, vēlu vakarā pārnākdams, dabūja no durvju sarga vēstuli, ko bija nodevis Kadruss, kurš bija liedzies saņemt divsimt franku.
Andrea nobāla; par laimi bija tumšs un durvju sargs nekā nemanīja.
Vēstulē bija rakstītas tikai dažas rindiņas: