„Tu zini, kur es dzīvoju; es tevi visādā ziņā gaidu rit no rīta pulkstens deviņos."
Andrea aplūkoja zīmogu; tas bija palicis neaizskarts, neviens vēl nezināja viņa noslēpumu.
— Labi, — viņš teica durvju sargam. — Tas nabaga vecis, mana tēva sulainis, ir lāga virs…
Durvju sargs nezināja, par kuru vairāk pabrīnīties — par veco sulaini vai par lāga jaunkungu.
— Ātri izjūdz zirgus un tad uznāc pie manis augšā! — Andrea teica savam grūmam kučierim.
Savā istabā nonācis,-Andrea tūdaļ sadedzināja vēstuli.
Ienāca grūms.
— Tev ir apmēram mans augums? — teica Andrea.
— Man ir tas gods, ekselence, — atteica sulainis; Andrea labprāt ļāva saukt sevi par ekselenci.
— Es gribētu satikties ar kādu meiteni, kurai negribu teikt savu īsto vārdu. Dod man savu mundieri un savus papīrus, lai es varētu viesnīcā pārgulēt nakti!
Sulainis paklausīja.
Piecas minūtes vēlāk Andrea sulaiņa uzvalkā atstāja namu un lika ormanim braukt uz kādu pazīstamu viesnīcu netālu no Kadrusa dzīvokļa.
Otrā rītā viņš agri atstāja viesnīcu un uzmeklēja Kadrusa dzīvokli; kāda sieviņa viņam norādīja, ka bijušais maiznieks Paitēns dzīvojot trešajā stāvā pagalmā pa kreisi.
— A, tu esi akurāts cilvēks! — teica Kadruss, viņu saņemdams pie durvīm, kamēr Andrea gluži sapīcis nosvieda cepuri zemē.
— Ak, mans zeņķi, — teica Kadruss smiedamies, — ko tu esi tāds dusmīgs, nāc, es tev sagatavoju labas brokastis, tavus mīļākos ēdienus, lūk: svaigi tauki, ar sīpoliem sacepti, ar muskatriekstiem un krustnagliņām, zivis un šņabis, un divas pudeles vīna. Nu, ko to saki, zēn? Ko? Vai es nebiju aizvien labs pavārs? Un tu, kā liekas, nekad nesmādēji manus ēdienus?!
— A, vai te nu nav jāsaka! — sašutis iesaucās Andrea. — Brokastu dēļ vien tu mani esi traucējis? Velns tevi lai parauj!
— Mans dēls, — Kadruss teica svinīgi, — patērzēsim pie brokastīm - bet tu, nepateicīgais, vai tad tu nemaz neesi sajūsmināts atkal redzēties ar savu vecu draugu? Un es, vecis, raudu par tevi gaužas asaras.
Tiešām Kadruss raudāja — sīpolus laupīdams.
— Kāpēc tu mani atsauci šurp? Atkal man gribi kādas lamatas likt? — teica Andrea.
— Ak, ej jau, ej! — atteica Kadruss. — Vai tad es varētu paciest šo vārguļa dzīvi, ja es tevi nemīlētu? Tu esi apvilcis sava sulaiņa uzvalku, tātad tev ir sulainis. Kas man, nabaga vīram, ko dos? Pašam jāvāra ēst, un tu vēl apsmādē, jo esi paradis ēst smalkās viesnīcās. Vai tad es arī nevarētu sev turēt sulaiņus un zirgus? Kāpēc es sev laupu to prieku? Tikai tevi saudzēdams, tevi mīlēdams, mans vecais Benedeto!
— Nu, labi, teiksim, tu mani mīli, — teica Andrea, — bet kāpēc tad tu mani atsauci šurp?
— Gribas tevi redzēt, mans mīļais.
— Kāpēc redzēt? Mēs taču esam pareizi nolīguši.
— Bet, mīļais zēn, nāc, vispirms uzkodīsim, apsēdies še! Ko? Krēsli tev nepatīk? Nav tik skaisti kā tavā „Prinču viesnīcā"? Jā, tu esi laimīgs.
— Bet vai tad tu neesi laimīgs? Tev taču bija tikai viens ideāls: dzīvot kā bijušam maizniekam no savas rentes!
Kadruss nopūtās.
— Jā, Benedeto, tas bija tikai ideāls, un ideāls ir nesasniedzams, kā tu zini. Tas bija tikai sapnis. Maiznieks, kurš dzīvo no savas rentes, ir bagāts, viņam ir savi ienākumi, vai saproti?
— Nu, pie velna, tev taču arī ir ienākumi!
— Man?
— Jā, tev; tev taču ir divsimt franku mēnesī no manis.
Kadruss tik plecus vien paraustīja.
— Ak, nav patīkami saņemt naudu, kura tiek tik nelabprāt dota un drīz varbūt nemaz vairs netiks dota… Tava laime ir gluži nepārredzama, tu blēdi, es zinu, tu precēsi bagātā Danglāra meitu?
— Danglāra? Ko tu saki?
— Jā, jā, Danglāra. Vai tad man jāsaka — barona Danglāra? Tas jau būtu gluži tā, it kā man būtu jāsaka — grāfa Benedeto. Danglārs bija mans draugs, un, ja viņš nebūtu tik aizmāršīgs, viņš mani ielūgtu savās kāzās, tā kā es viņu biju ielūdzis savās. Jā, jā. Es vairākas reizes tiku ēdis pusdienas kopā ar viņu un grāfu Morserfu. Tu redzi, man ir smalki paziņas, un, kad es vien gribētu, es varētu ar viņiem sastapties smalkos salonos. Jā, jā, viss vēl var mainīties. Bet nu ēdīsim, Benedeto!
Un abi sāka iekost, Kadruss — pastāvīgi slavēdams savus ēdienus, arī Andrea negribot ēda līdzi.
— Kā tev labi garšo, mans dēls?
— Labi, tik labi, ka es nesaprotu, kā tāds cilvēks, kam tik labi ēdieni, var būt nemierā ar savu dzīvi, — atbildēja Andrea.
— Jā, tas rodas no tā, — teica Kadruss, — ka man nedod mieru tās domas, ka es esmu no cita atkarīgs, kaut gan agrāk sevi uzturēju pats.
— Ā, nebēdā, man pietiks un iznāks vēl mums abiem!
— Ak, sirds man mierīga! Tāpēc es vakar arī atraidīju tos divsimt frankus. Man galvā ienāca dažas domas.
Andrea pārskrēja drebuļi; tā viņam aizvien gāja, kad Kadrusarn galvā ienāca kādas domas.
— Briesmīgi nepatīkami, — turpināja Kadruss, — katru reizi gaidīt līdz mēneša beigām.
— Nu, ko darīt? Es jau arī gaidu, — atteica Andrea, kurš šoreiz negribēja tik drīz padoties.
— Jā, tev ir jāgaida uz desmit tūkstošiem, tā ir gluži cita lieta, nekā man jāgaida uz diviem simtiem. Kad es būtu tavā vietā…
— Nu, ko tad tu daritu?
— Es tad gan zinātu…
— Ko tad tu zinātu?
— Es, piemēram, teiktu, ka gribu pirkt muižu, liktu sev izmaksāt mēneša maksājumus labu laiku uz priekšu un tad — projām! Aizbēgtu.
— Ā, tās nemaz nav tik ļaunas domas.
— Mīļais draugs, paļaujies uz maniem padomiem, tev slikti neklāsies!
— Bet kāpēc tu pats tā nedari? Kāpēc neliec sev izmaksāt uz priekšu krietnu summu un nebrauc, piemēram, uz Briseli?
— Ā, pie velna, vai es lai ar kaut kādiem tur tūkstoš divi simti frankiem braucu tik tālu ceļu?
— Kadrus, Kadrus, tu kļūsti īsts visgribis! Vēl pirms diviem mēnešiem tu biji nabags kā žurka.
— Nu jā, ēstgriba rodas ēdot, — atrūca Kadruss ēzdams. — Bez tam man arī ir kāds plāns.