Kadrusa plāni biedēja Andrea vēl vairāk nekā viņa domas.
— Nu?
— Nu, tad dzirdi, tu vari man pagādāt piecpadsmit, — ko es saku? — trīsdesmit tūkstošus franku, un tev tas nemaksās ne grasi. Jā, man vajag vismaz trīsdesmit tūkstošus, lai es spētu dzīvot kā godīgs cilvēks.
— Nē, to es nevaru, — atteica Andrea.
— Ak, tu mani nesaproti, mans dēls, tev pašam nebūs ne grasis jāizdod no sava maka…
— Vai tu gribi, lai es zogu, ko? Lai mēs atkal tiekam tur tanī cietumā?
— Ak, ko? — teica Kadruss. — Man tas būtu vienalga, es dažreiz ilgojos pēc savējiem, ne tā kā tu, cietsirdīgais…
Andrea nobālēja.
— Netaisi muļķīgus jokus! — viņš teica.
— Nu, nu, esi mierīgs! Tev tur nebūt nebūs jāiejaucas; es viens visu izdarīšu. Bet vai zini ko? Līdz tam tev jāpaaugstina man mēneša alga vismaz līdz piecsimt frankiem; man būs lielāki izdevumi.
— Labi, labi, — teica Andrea, — bet tas nav smuki, tu mani izsūc…
— Ak, kad es nezinātu, no kādiem neizsīkstošiem-avotiem tu smel… Saki jel, — cik tev dod par mēnesi tavs augstais apsargātājs?
— Piecus tūkstošus franku.
— Nu, lūk, tieši tik daudz tūkstošu, cik tu man dosi simtu, — teica Kadruss. — Kur tu tik daudz naudas vari likt?
— Nauda ātri iziet. Un tad — es krāju sev kapitālu.
— Hm, kapitālu, tādu katrs gribētu labprāt dabūt, — teica Kadruss zibošām acīm.
— Jā, nu man arī būs kapitāls.
— Kas tad tev dos? Tavs princis?
— Jā, princis! Tikai vēl jāgaida līdz viņa nāvei.
— Kā tā?
— Viņš man atstāj mantu pēc testamenta.
— Un cik?
— Piecsimt tūkstošu.
— Tik vien?
— Tu netici? Jā, nudien!
— Ej jau, tas jau nevar būt nemūžam.
— Kadrus, vai tu esi mans draugs?
— Zināms, dzīvībā un nāvē!
— Nu, es tev atklāšu kādu noslēpumu.
— Nu?
— Es domāju… — teica Andrea un bailīgi palūkojās bailīgi visapkārt.
— Nebēdā nekā, mīļais, mēs esam vieni, — mierināja Kadruss.
— Es domāju, ka esmu atradis savu tēvu.
— īsto?
— Jā.
— Ne Kavalkanti?
— Tas jau ir aizbraucis.
— Kas tad ir šis tēvs?
— Nu, paklausies: grāfs Monte-Kristo.
— Ā!
— Jā, jā. Viņš atklāti mani neatzīst, bet viņš Kavalkanti dod ik gadus piecdesmit tūkstošus par to, ka tas tēlo mana tēva lomu.
— Piecdesmit tūkstošus! Es būtu uz pusi lētāk gatavs būt par tavu tēvu. Nepateicīgais, kāpēc tu nedomāji par mani, kad tev vajadzēja krietnu tēvu?
— Vai tad es zināju? Vai tad mēs abi tpreiz nebijām tur?..
— Nu, jā, jā. Bet tu saki, viņš testamentā…
— Norakstījis man 500000 franku. Pats vēl rādīja.
— Tas tik ir varens tēvs!
— Un vēlāk viņš vēl atzīšot mani par savu īsto dēlu…
Kadruss vicināja kādu šķīvi pa gaisu un sauca:
— Lai dzīvo tāds krietns tēvs!
— Nu, saki, — vai es tev ko slēpju? — teica Andrea.
— Nē, tu arī esi goda vīrs! Bet vai lavs tēvs tiešām ir arī bagāts?
— Bagāts? Tik bagāts, ka pats nezina, cik viņam naudas. Nesen es redzēju, ka bankas ierēdnis atnesa viņam 50000 franku kredītbiļetēs, vakar viņa baņķieris atsūtīja viņam 100000 franku naudā, zelta naudā vien.
Kadruss bija gluži kā apstulbis.
— LJn tevi laiž iekšā tādā namā? — viņš jautāja gluži izbrīnījies.
— Protams.
Kadruss kādu acumirkli cieta klusu; viņš acīm redzot kaut ko pārdomāja.
Piepeši viņš iesaucās:
— Ak, cik jauki vajag būt, kad to visu var saukt par savu īpašumu!
— Ak jā, - iesaucās arī Andrea, — tas ir lieliski!
- Un viņš dzīvo Elizejas laukos?
— Jā, trīsdesmitais numurs, skaists nams, viens pats atsevišķi starp pagalmu un krāšņu dārzu, vai tu to neesi redzējis?
— Varbūt. Bet kas man daļas gar ārpusi, kas par skaistām lietām tur laikam ir iekšā!..
— Vai tu esi bijis Tileriju pilī? - Nē.
— Nu, pie viņa ir vēl daudz skaistāk.
— Klau, Andrea, laikam gan būtu vērts pieliekties, kad labajam grāfam Monte-Kristo nokrīt naudas maks zemē?
— Ak, tur tanī namā nauda guļ izmētāta tā, kā āboli dārzā.
— Vai tu, zēn, nevarētu mani reiz paņemt līdzi?
— Kas par muļķībām, Kadrus!
— Nu, piemēram, par grīdas vaskotāju.
— Viņam visas istabas izklātas ar tepiķiem.
— Ak, tad man jāapmierinās šo namu redzēt tikai garā, ne patiesībā. Bet vismaz apraksti man to.
— Kā tā?
— Kā, piemēram, iedalīts?
— Ja tu gribi plānu, tad man taču vajadzētu papīru un tinti.
— Te būs viss, kas vajadzīgs, — aši teica Kadruss, padodams rakstām- rīkus un papīru.
Andrea paņēma papīru un smīnēdams sāka zīmēt.
— Vai mūri ap namu ir augsti?
— Nē, astoņas līdz desmit pēdas.
— Logi lieli?
— Vareni, katra rūts tik liela, ka, pat tāds vīrs kā tu izlistu cauri.
— Kur guļ kalpotāji?
— Tiem ir savs nams, kurš ar galveno namu savienots ar zvaniņiem.
— Kāpēc šie sasodītie zvaniņi? Tie tikai daudz naudas izmaksā.
— Jā, agrāk bijis arī suns, bet tagad tas ir Oteilā. Es grāfam tiku teicis: ja viņš atrodas Oteilā, viņa nams Elizejas laukos paliek neapsargāts. Tur var ielauzties zagļi…
— Nu, ko viņš atbildēja?
— Viņš teica: „Kas par to, lai zog!.."
— Ak, Andrea, viņa rakstāmgaldam laikam ir slepens mehānisms.
— Kā tā?
— Jā, tas pat zagli noķer un tad sāk spēlēt kādu melodiju. Man stāstīja, ka izstādē bijušas tādas lietas.
— Ā, nē, viņam gluži vienkāršs rakstāmgalds un vēl atslēga stāv iekšā.
— Vai tad viņu neapzog?
— Nē, viņa ļaudis viņu ļoti mīl.