— Kur ir šis rakstāmgalds, augšā vai apakšā?
— Augšā.
— Uzzīmē man taču skaidri plānu! Vai viņš bieži iet uz Oteilu?
— Divreiz nedēļā, piemēram, rītnakt viņš būs tur, jo viņš mani ielūdza tur ēst pusdienas.
— Ak tu, Dieviņ, tā tik ir dzīve, nams pilsētā, mājas uz laukiem. Un tu tiešām rīt tur būsi?
— Laikam gan.
— Un tu tur paliksi pa nakti?
— Kad man tā iegribēsies. Es pie grāfa esmu gluži kā mājās.
Kadruss uzlūkoja jauno cilvēku neuzticīgi un pētīgi, it kā gribētu izzināt, cik daudz viņš piemeloja.
— Kad tu gribi saņemt savus piecsimt frankus? — teica Andrea, no etvijas izņemdams smalku Havannas cigāru.
— Kad tik tev vien ir.
Andrea izvilka no kabatas divdesmit piecus zelta gabalus.
— Ehe, zelta gabali? Nē, pateicos, — teica Kadruss.
— Nu, tev taču pat vēl būs peļņa, kad tu tos izmainīsi…
— Zeņķi, zeņķi! Nedomā, ka Kadruss darīs muļķību! Es lai mainu zeltu? Kas man būtu zeltu devis? Nē, nē, es gribu sudrabu, vienkāršu sudrabu.
— Bet es taču nevaru tik daudz sudraba sev līdz nesāt?
— Labi, nodod to savam durvju sargam, es rīt paņemšu.
— Labi, bet tad tu mani vairs nemocīsi?
— Nekad vairs ne, mīļais, — atteica Kadruss.
Kadruss bija kļuvis nopietns, toties jautrāks izlikās Andrea.
— Cik tu esi jautrs, gluži it kā būtu saņēmis jau mantojumu.
— Vēl ne, bet to es saku, kad es mantošu, tad es jau savu draugu neaizmirsīšu.
— Ja tikai atmiņas spēks vien tev paliks.
— Vai tu mani gribi aizskart?
— Es? Nebūt ne, — atteica Kadruss, — tieši otrādi, es tev gribu dot labu padomu.
— Kādu?
— Atstāj šeit to dimantu, kas tev ir pirkstā, gredzenā: ar tādām muļķībām tu mūs abus gāzīsi postā.
— Kā tā?
— Neapdomīgais cilvēk, tev mugurā sulaiņa livreja un pirkstā gredzens par pieciem tūkstošiem franku.
— Gluži pareizi. Kāpēc tu nepaliki par taksatoru?
— Dimantu ziņā es kaut ko pieprotu, man pašam ir vēl labāks dimants. Bet vai šis tikai nav neīsts? Tagad tā pasaule ir tik samaitāta, ka godīgs zaglis nemaz vairs neuzdrošinās zagt dimantus zeltkalēju veikalos, — visi ir neīsti, — tad viņš pamēģināja griezt loga rūti. Tā iečirkstējās. — Nē, šis gan ir īsts, — viņš teica, — to es varu droši paturēt.
— Kad tik tev ar dimantu pārdošanu neiziet tā, kā ka zelta naudas mainīšanu, — piebilda Andrea.
— Nebaidies, es to nepārdošu, — teica Kadruss un tad, skaudīgi uzlūkodams jauno cilvēku, turpināja: — Tu tagad mājās atradīsi zirgu, greznu ekipāžu, sulaiņus un līgavu…
— Nu jā.
— Ko, puis, vai tu man dosi krietnu dāvanu, kad precēsi mana drauga Danglāra meitu? Cik liels īsti būs viņas pūrs?
— Es jau nezinu…
— Miljons, ko?
Andrea tikai paraustīja plecus.
— Un ja arī būtu vairāk, — teica Kadruss, — tev nekad tik daudz nebūs, cik es tev novēlu.
— Pateicos, — teica Andrea atvadīdamies, un vecais izvadīja viņu ārā, rūpīgi aizslēgdams durvis ar paša izgudrotu slepenu ierīkojumu, kā viņš sacīja.
— Šis mīļais Benedeto, — murmināja Kadruss, — man šķiet, viņš neņemtu ļaunā, kad viņam drīz būtu jāmanto, un to, kas viņam palīdzētu drīzāk likt pie mantošanas, viņš nemaz neuzlūkotu ar ļaunām acīm.
V
Ielaušanas
Grāfs Monte-Kristo ar vairākiem sulaiņiem, savu uzticamo Alī un dažiem zirgiem, kurus gribēja pārbaudīt, bija devies uz savu namu Oteilā. Viņu uz to sevišķi bija pamudinājusi Bertučio ierašanās no Normandijas, kurš paziņoja, ka muiža pie jūras ir nopirkta; nams ierīkots un viņa kuģis, skaistā korvete, pienācis un noenkurojies pie kādas tuvējās saliņas.
Grāfs uzslavēja Bertučio veiklību un uzcītību un lika viņam būt gatavam uz drīzu aizbraukšanu, jo nu viņa uzturēšanās Francijā neturpināšoties vairs ilgāk par mēnesi.
— Tagad, — grāfs teica, — man visādā ziņā vajag vienā naktī no Parīzes nokļūt līdz Treporai jūrmalā, un tāpēc nolieciet man astoņās vietās zirgus, kas varētu šīs piecdesmit jūdzes noskriet desmit stundās.
— Ekselence, jūs bijāt jau agrāk izteicis šo vēlmi, un zirgi jau stāv gatavībā. Es pats šos zirgus pirku un izdalīju pa ciemiem, kuros reti kāds uzturas.
— Labi, es tikai divas dienas palikšu šeit, — teica grāfs.
— Lūkojiet tā ierīkoties!
Tiklīdz Bertučio bija atstājis istabu, ienāca Batistens, gluži noputējis no garā ceļa, uz zelta šķīvja atnesdams kādu vēstuli.
„Grāfam Monte-Kristo kungam tiek paziņots," grāfs lasīja pasniegtajā vēstulē, „ka šonakt kāds vīrs lūkos ielauzties jūsu namā Elizejas laukos 30, lai pārmeklētu papīrus rakstāmgaldā. Grāfs, kā zināms, ir diezgan dūšīgs un negriezīsies pēc policijas palīdzības, kas varētu kaitēt tam, kurš šo vēstuli raksta. Daudz ļaužu vai kādi sevišķi sarīkojumi aizbiedētu ļaundari un tā atņemtu grāfam iespēju iepazīties ar ienaidnieku. Šo rindiņu rakstītājam otrreiz varbūt nebūtu vairs iespējams grāfu brīdināt."
Sākumā Monte-Kristo domāja, ka tā ir kāda zagļa gudrība, lai novērstu viņa uzmanību uz neīsto pusi, bet tad viņš apdomājās, ka tas tiešām varētu būt kāds ienaidnieks, kuru vēlāk varētu izmantot sev par labu. Viņš tāpēc pasauca Batistenu un lika viņam tūdaļ doties uz Parīzi, un ar visiem ļaudīm pārnākt uz Oteilu.
— Bet vai neviens nepaliks tanī namā, grāfa kungs? — jautāja Batistens.
— Durvju sargs.
— Visu namu varētu izlaupīt, un neviens nekā nedzirdētu?
— Mīļais Batistena kungs, tur jūs nekā nesaprotat. Gādājiet tikai, ka manas pavēles tiek uz mata izpildītas!
Batistens paklanījās un aizgāja. Monte-Kristo noteica, ka ēdīs viens pats un tikai Ali apkalpos.