Viņš mierīgi un sātīgi kā aizvien paēda un pēc pusdienām izgāja staigāt, pret vakaru nonākdams savā namā Elizejas laukos.
Viss bija tumšs, tikai durvju sarga istabā vēl spīdēja uguns. Monte- Kristo, pie kāda koka pieslējies, lūkojās savām asajām acīm pa apkārtējām alejām un ielām, vai kāds nav kur paslēpies. Pēc desmit minūtēm viņš bija pārliecinājies, ka neviens neglūn.
Tagad viņš tuvojās mazajām durtiņām, uzgāja līdz ar Ali augšā pa kāpnēm un iegāja savā guļamistabā, pat durvju sarga nepamanīts.
Guļamistabā viņš atstāja Alī un pats iegāja kabinetā, kur visu apraudzīja un atrada kārtībā, pat atslēga stāvēja neaizskarta rakstāmgaldā; viņš galdu aizslēdza divreiz ciet, nolaida durvju slēdzamās klapes un iegāja atkal guļamistabā.
. Tur Alī pašlaik lādēja īsu karabīni un divas dārgas, skaistas pistoles. Tagad grāfs varēja droši uzņemties cīņu pret pieciem pretiniekiem.
Pulkstenis bija pusdesmit. Monte-Kristo ātri apēda nedaudz maizes un izdzēra glāzi spāniešu vīna, un deva maizi un vīnu Alī. Tad viņš durvīs pavēra aizšaujamo lodziņu un abi sāka gaidīt; Alī bez tam bija apbruņojies vēl ar arābu kaujas cirvi, kādus lietoja jau krusta karu laikos.
Pagāja divas stundas. Visapkārt bija dziļa tumsa,, bet abi gaidītāji varēja visu redzēt.
Jau sen bija nodzēsta lampiņa durvju sarga istabā.
Bija domājams, ka ielaušanās noliks pa apakšstāva kāpnēm. Monte- Kristo arī domāja, ka ļaundaris tīko pēc viņa dzīvības, ne pēc naudas. Tātad bija gaidāms, ka viņš ielauzīsies guļamā istabā.
Tāpēc grāfs Alī nostādīja pie kāpņu durvīm un pats uzlūkoja kabinetu.
Tiklīdz pulkstenis nosita pusdivpadsmit, Monte-Kristo izdzirda kabineta pusē vieglu troksni — veikla roka ar dimantu izgrieza loga rūti.
Monte-Kristo sirds sāka spējāk pukstēt, jo, cik drošs arī cilvēks nebūtu, izšķirošā brīdī katrs jutīs satricinājumu un redzēs lielo starpību starp nodomu un patiesību.
Monte-Kristo padeva zīmi Ali, un tas nedzirdot tuvojās kabineta durvīm.
Monte-Kristo bija ziņkārigs, kas tie būs par ienaidniekiem un cik viņu ir.
Logs, kurš tika uzlauzts, tagad palika gluži tumšs, laikam no ārienes bija aizlipināts papīrs; tad pastinkšķēja rūts, bet nekrita. Nu k|uva redzama kāda roka, kas loga aizšaujamo atgrūda vaļā, loga rāmis tikp pagriezts, un iekšā iekāpa kāds vīrs. Viņš bija viens pats.
„Tas ir tikai drošs blēdis," nodomāja grāfs.
Piepeši viņš juta Alī roku uz sava pleca. Alī rādīja uz ielu.
Monte-Kristo, zinādams, cik labas acis ir Alī, piegāja klusi pie loga, kur varēja pārredzēt visu ielu: uz ielas kāds vīrs bija uzkāpis stabā un skatījās šurp uz namu.
„Viens darbojas," nodomāja grāfs, „otrs stāv par sargu."
Tad viņš ar zīmi lika Alī uzlūkot vīru uz ielas un pats pievērsās atkal tam, kurš bija ielauzies kabinetā un tagad aplūkoja kabinetu, un tad aizšāva visas durvis, lai viņu nepārsteigtu. Bet zaglis nebija pamanījis, ka slēdzamās klapes bija nolaistas, un domājās esam gluži drošs.
Zaglis izvilka no kabatas dažus priekšmetus un sāka aptaustīt rakstāmgaldu, brīnīdamies, ka atslēgas nav iekšā.
Bet loga izcēlējs bija apdomīgs un gudrs virs; drīz grāfs dzirdēja skanam atslēgu saišķi, ko zagļi savā valodā sauc par „lakstīgalu", laikam jauko, cerības pilno skaņu dēļ.
— Ak, — nomurmināja Monte-Kristo, — tas tik ir zaglis, un es domāju, ka ari krietns slepkava.
Bet zaglis nevarēja tūdaļ atrast īsto «lakstīgalu" un aizdedza mazu zagļu lukturīti.
— Nudien! — iesaucās Monte-Kristo pārsteigts un soli atkāpdamies. — Tas jau ir mans vecais…
Alī pacēla savu cirvi.
— Nekusties, — čukstēja viņa kungs, — liec nost ieročus, tie nav vajadzīgi!
Tad viņš vēl klusāk piebilda kaut ko, un Alī aizgāja uz guļamistabu, no kurienes iznesa melnus, garus svārkus un lielu cepuri.
Monte-Kristo riu noņēma savus svārkus, zem kuriem varēja redzēt spīdam tērauda bruņukreklu, kādu nēsāja vēl Ludviķis XVI, kurš aizvien baidījās no dunča dūriena un kuram pēc tautas sprieduma, vajadzēja mirt no cirvja cirtiena uz ešafota.
Grāfs bija kļuvis par liela auguma garīdznieku abata uzvalkā.
Tikmēr zaglis, atkal nomierinājies un nekādu troksni vairs nedzirdēdams, bija turpinājis savu darbu, un «lakstīgalas" dziedāšana bija jau gandrīz vai atvērusi galda atvilktni.
Grāfs piegāja pie ārējā loga un redzēja, ka tas vīrs uz ielas nemaz neuzlūkoja, vai kāds nenāk un no ārpuses netraucē, bet visu vērību pievērsa tikai uz notikumiem namā.
Monte-Kristo piepeši piesita sev pie pieres, viņam iešāvās kaut kas prātā, un viņš pasmējās.
Tagad viņš lika Alī palikt tumsā un nekādā gadījumā nenākt ārā, ja vien viņš kalpu nesauktu. Pats viņš iededza sveci un lēni iegāja kabinetā, kur zaglis darbojās pilnā sparā un nekā nemanīja.
Piepeši zaglis pacēla galvu, istabā bija gaišs. Viņš strauji apmetās apkārt — uz sliekšņa stāvēja kāds vīrs.
— Ā, — labu vakaru, mīļais Kadrus! — teica Monte-Kristo. — Kas tad jums šeit par darīšanām tik vēlā laikā?
— Abats Buzoni! — iekliedzās Kadruss.
Un, nespēdams saprast, kā šī parādība bija ienākusi pie viņa, kaut gan viņš visas durvis bija noslēdzis, viņš stāvēja kā zibens ķerts, un «lakstīgalas" izkrita viņam no rokām.
Grāfs stāvēja starp Kadrusu un logu, tādā kārtā viņam atņemdams katru iespēju bēgt.
— Abats Buzoni! — atkārtoja Kadruss, pārbijies lūkodamies parādībā.
— Nu, jā, — teica Monte-Kristo, — es esmu abats Buzoni un ļoti priecājos, ka jūs mani tūdaļ atkal pazināt, mans mīļais, jo nu kau būs gadi desmit, kopš pēdējo reizi redzējāmies.