Mierīgā ironija atstāja uz nabaga Kadrusu gluži nospiedošu iespaidu.
— Abats! Abats! — viņš vēl murmināja, kamēr zobi viņam neviļus klabēja.
— Jūs laikam gan gribējāt drusku apzagt grāfu Monte-Kristo? — jautāja abats.
— Abata kungs, — murmināja Kadruss un velti pūlējās nokļūt līdz logam, — es nezinu… es lūdzu jūs, ticiet… es zvēru…
— Ielauztā loga rūts, zagļu lukturis un «lakstīgalas", tas, man šķiet, pietiekami pierāda jūsu nolūkus! — teica abats.
Kadruss tagad būtu labprāt nožņaudzies ar savu kaklautu vai ielīdis
zemē.
— Ak, es redzu, jūs esat vēl aizvien tas pats slepkavas kungs, — teica grāfs jeb abats.
— Abata kungs, kad jau jūs visu zināt, tad jūs arī zināsit, ka ne es, bet Karkonta bija īstā vainīgā, un tiesas to arī atzina un mani notiesāja tikai uz galerām.
— Jūs tātad savu laiku nosēdējāt un gribat atkal turp tikt atpakaļ?
— Nē, abata kungs, mani kāds priekšlaikus atsvabināja.
— Jo ļaunāk… Tad jau jūs tagad nokļūsit tieši pie karātavām…
— Ak, abata kungs, es jūtu nepārspējamu dziņu… trūkumu…
— Trūkums var dzīt ubagot vai nozagt maizes klaipu maizniekam. Un kad tu no manis biji dabūjis lielu dimantu 40000 franku vērtībā un tomēr lai pašā dienā nokāvi juvelieri, vai tad ari las notika trūkuma dēļ?
— Piedodiet, piedodiet, abata kungs! — lūdzās Kadruss. — Jūs jau reizi mani glābāt, ak, glābiet mani arī vēl otrreiz. Jūs esat viens, — jeb vai aiz jums jau stāv ķērāji?
— Es esmu viens, — atteica abats, — un es tevi vēlreiz glābšu, palaidīšu brīvu, ja tu man leiksi visu taisnību.
- Ak, abata kungs, — iesaucās Kadruss, Monte-Kristo tuvodamies, — es varu gan teikt, ka jūs tagad esat mans glābējs!
— Tu saki, ka esi atsvabināts no galerām?
— Jā, tik tiešām, kā mani sauc Kadrusu, abata kungs.
— Un kas tevi atsvabināja?
— Kāds anglis.
— Kā viņu sauc?
— Lords Vilmors.
— Es viņu pazīstu, un tātad uzzināšu, vai tu nemelo.
— Abata kungs, es saku skaidru patiesību.
— Vai šis anglis tevi apsargā?
— Ne mani, bet jauno korsikāni, vārdā Benedeto, kurš bija man līdzās iekalts važās.
— Kāda ir viņa uzvārds?
— Viņam nav uzvārda, viņš ir atrasts bērns.
— Un viņš kopā ar tevi izbēga?
— Jā.
— Kā jūs to darījāt?
— Pusdienlaikā ap vieniem, kad visi gulēja, mēs pagājām tālāk un ar vīli, kuru lords mums bija pagādājis, pārvīlējām važas un peldus izglābāmies.
— Un kas noticis ar Benedeto?
— Es nezinu.
— Tā nav taisnība.
Kadruss pienāca vēl kādu soli abatam tuvāk.
— Nē, tiešām, mēs šķīrāmies Jerā, — viņš teica.
— Tu melo, — abats teica nesatricināmā mierā. — Tas cilvēks vēl ir tavs draugs, varbūt pat līdzvainīgais.
— Ak, abata kungs…
— Kā tu kopš bēgšanas no Tulonas esi dzīvojis?
— Šā un tā, — atbildēja Kadruss.
— Tu melo, — teica abats trešo reizi, ļoti spēji.
Kadruss satrūcies viņu uzlūkoja.
— Tu dzīvoji no naudas, kuru viņš tev deva, — teica abats.
— Nu jā, Benedeto ir kļuvis par kāda liela kunga dēlu.
— Un kā sauc šo lielo kungu?
— Grāfs Monte-Kristo, tas pats, pie kura mēs šeit atrodamies.
— Benedeto ir grāfa dēls? — iesaucās abats it kā izbrīnījies.
— Pie velna, tā lieta šķiet ļoti ticama, jo grāfs viņam pagādājis neīstu tēvu, dod ik mēnešus 5000 frankus un testamentā norakstījis pusmiljonu.
— Ahā, — teica abata, kurš tagad likās saprotam, — un kā tagad saucas Benedeto?
— Andrea Kavalkanti.
— Tas pats, kas nāk pie grāfa un kurš precēs Danglāra jaunkundzi? Un tu to pieļauj, tu nelieti, kaut gan zini, ka viņš ir izbēdzis galeru vergs?!
— Nu, kādēļ lai es neatļauju biedram tikt pie laimes? — jautāja Kadruss.
— Taisnība, ne tev, bet man ir jābrīdina Danglāra kungs.
— Abata kungs, nedariet to!..
— Kāpēc ne?
— Jūs mums abiem atņemtu maizi.
— Vai tu domā, lai es jums, diviem zagļiem, maizi uzturēdams, pats kļūstu par jūsu slēpēju?
— Abata kungs, nedariet to! — iesaucās Kadruss, vēl tuvāk pienākdams.
— Es visu pateikšu Danglāram.
— Sasodītais! — iekliedzās Kadruss, no vestes izraudams garu nazi un grūzdams grāfam krūtīs. — Tu nekā neteiksi!
Bet nazis par lieliem brīnumiem Kadrusa, atsprāga atpakaļ un asmenim nolūza gals.
Zibens ātrumā grāfs Monte-Kristo saķēra slepkavu aiz rokas un spieda to tik stipri, ka nazis izkrita un Kadruss no sāpēm iestenējās.
Monte-Kristo neklausījās uz to, bet spieda vēl stiprāk, līdz Kadruss nogāzās zemē, kamēr Monte-Kristo uzlika viņam kāju uz krūtīm.
— Žēlastību! Žēlastību! —. vaidēja Kadruss.
— Piecelies! — teica Monte-Kristo.
— Velns, kas jums par cietu roku, — teica Kadruss pieceldamies un braucīdams savus saspiestos locekļus.
— Klusē! Še ņem spalvu un papīru un raksti, ko es likšu!
— Es nemāku rakstīt, — žēlīgi teica Kadruss.
— Tu melo, ņem spalvu un raksti!
Kadruss paklausīja un rakstīja:
„Mans kungsl Tas jaunais cilvēks, kuru Jūs uzņemat pie sevis un kuram Jūs esat nolēmis savas meitas roku, ir bijis galeru vergs un līdz ar mani izbēdzis no cietuma Tulonā; viņam bija Nr. 59, man Nr. 58.
Viņu sauc par Benedeto, bet savu uzvārdu viņš nezina, jo nekad nav savus vecākus pazinis."
— Nu — paraksti savu vārdu! — pavēlēja abats.
— Tātad jūs gribat mani gāzt postā?
— Nekaunīgais! Kas es to gribētu, es tevi tūdaļ nodotu policijai; bez tam vēl domājams, ka tev ap to laiku, kad tu nodosi šo vēstuli, no nekā vairs nebūs jābaidās. Paraksties!
Kadruss paklausīja.
— Uzraksti adresi: «Baronam Danglāra kungam, baņķierim d'Antēnas šosejā."
Arī tas tika uzrakstīts.