Abats paņēma vēestuli un teica:
— Tagad tu vari iet!
— Kā lai es eju?
— Caur logu, kā tu ienāci.
— Jūs kaut ko ļaunu pret mani esat nodomājis, abata kungs, kāpēc neizlaižat mani pa durvīm?
— Nekaunīgais, lai neceltu durvju sargu.
— Abata kungs, sakiet man, ka jūs negribat ņemt man dzīvību!
— Es gribu to, ko Dievs grib.
— Zvēriet, ka nekā man nedarīsit, kamēr es nokāpju lejā!
— Tu esi gļēvulis!
— Ko jūs gribat ar mani darīt?
— To tu man prasi?! Es gribēju tevi padarīt par laimīgu vīru, bet tu kļuvi par slepkavu.
— Abata kungs, — lūdzās Kadruss, — mēģiniet ar mani vēl reizi!
— Labi, es mēģināšu, — teica Monte-Kristo. — Tu zini, ka es savu vārdu turu?
— Jā.
— Nu tad, kad tu nonāksi sveiks un vesels mājās, tad atstāj Parīzi un Franciju, un, kamēr tu būsi godīgs, es tev izmaksāšu nelielu pensiju, jo, kad tu sveiks un vesels tieci mājās, tad es ticu…
— Nu?.. — drebot jautāja Kadruss.
— Tad es ticu, ka Dievs tev ir piedevis, un ari es tev piedošu. Bet nu ej! — teica Monte-Kristo, rādīdams uz logu.
Kadruss, no bailēm trīcēdams, vēl ne gluži nomierinājies, piegāja pie loga, bet tad palūkojās atpakaļ; tā kā grāfs nekustējās, viņš aši nozuda.
Tagad Monte-Kristo ar degošo sveci rokā tuvojās logam, tā ka ikviens varēja skaidri redzēt, ka viens vīrs kāpa pa logu un otrs rādīja viņam uguni.
— Mans Dievs, ko jūs darāt, abata kungs! — iesaucās Kadruss. — Ja nu policijas patruļa ietu garām…
Un viņš nopūta sveci.
Tikai tad, kad viņš dzirdēja smiltis zem kājām šņirkstam, viņš jutās pilnīgi drošs.
Monte-Kristo iegāja savā guļamistabā un redzēja, ka Kadruss ar likumu apgāja apkārt un kāpa pāri mūrim citā vietā, ne tur, kur bija iekāpis.
Uz mūra Kadruss vēl palūkojās, vai iela ari ir klusa, un tikai tad nolaidās otrā pusē zemē.
Pulkstenis sita vienu.
Kadruss laidās tik veikli zemē, kā jau lietas pratējs, bet viņš vēl nebija sasniedzis zemi, kad kāds viņam mugurā iedūra dunci tik stipri, ka viņš krišus nokrita.
Viņš tikai spēja iekliegties: „Palīgā! Slepkava!", kad duncis tika mugurā iegrūsts otru reizi. Tad kāda roka sagrāba viņu aiz matiem un trešo reizi iegrūda dunci krūtis.'
Slepkava to uzlūkoja, uzskatīja par beigtu un aši devās projām.
Ievainotais, to pamanīdams, visus spēkus saņemdams, pacēlās uz elkoņa un sauca:
— Slepkava… es mirstu… palīgā, abata kungs… palīgā!
Slepenās kāpņu durvis atvērās, tad strauji atdarījās dārza vārtiņi un parādijās Alī un viņa kungs ar svecēm rokā.
VI
Viens
Monte-Kristo piesteidzās klāt mirstošajam Kadrusam, kurš aizvien vēl kliedza: „Palīgā! Palīgā!"
— Nebaidieties, te es esmu, — teica Monte-Kristo.
— Ak, viss beigts!.. Jūs nākat par vēlu… Ak, kas par dūrieniem… cik daudz asiņu…
Viņš paģība.
Alī un viņa kungs pacēla ievainoto un ienesa to kādā istabā. Alī novilka Kadrusam svārkus un vesti, un nu varēja redzēt trīs briesmīgus ievainojumus.
Alī uzlūkoja savu kungu, ko nu darīt. '
— Ej pie karaliskā prokurora de Vilfora kunga un atnāc reizē ar viņu šurp! Garām ejot, vari uzmodināt durvju sargu, lai skrien pēc ārsta!
Kad Monte-Kristo bija palicis ar ievainoto viens, ap viņa lūpām parādījās savāds smaids, pilns drūmas līdzcietības.
— Ārstu, ārstu, — stenēja ievainotais, atkal atmozdamies.
— Viņš tūdaļ būs šeit, — atteica abats.
— Es zinu gan, ka viņš man dzīvību vairs nespēj atdot, bet varbūt viņš mani vēl tik ilgi uztura pie spēka, līdz es varu nodot savu izskaidrojumu.
— Par ko?
— Par savu slepkavu, — tas bija Benedeto.
— Tavs biedrs, korsikānis?
— Jā. Viņš man deva plānu no grāfa nama, laikam cerēdams, ka es grāfu nositīšu un viņš tā drīz tiks pie mantojuma, vai ka es tikšu nosists, un viņš tā būs no manis atsvabināts. Un nu viņš, redzēdams mani sveiku iznākam, nodūra mani.
— Es sūtīju reizē pēc ārsta un prokurora.
— Abi atnāks par vēlu, — murmināja Kadruss, kurš juta savus spēkus zūdam.
Monte-Kristo izgāja un atnāca drīz atpakaļ ar savām sarkanajām zālēm, no kurām pāris pilienu uzpilināja uz ievainotā lūpām.
— Ak, jūs ielējāt man dzīvību… vēl…
— Divas piles vairāk, un tu esi beigts, — atteica Monte-Kristo.
— Ak, kaut jel kāds nāktu, lai es varētu uzrādīt šo neģēli!..
— Es varu uzrakstīt tavu liecinājumu, un tu to parakstīsi, — teica Monte-Kristo.
— Jā… jā… — priecīgi iesaucās Kadruss.
„Es mirstu no korsikāņa Benedeto rokas; viņš bija mans biedrs Tulonas cietumā ar Nr. 59."
Monte-Kristo pasniedza viņam augšējās rindiņas un spalvu; Kadruss parakstīja un atkal atslīga atpakaļ savā guļasvietā.
- Viss pārējais jums, abata kungs, ir jāizstāsta, ka viņš šeit liekas saukties par Andrea Kavalkanti, ka dzīvo „Prinču viesnīcā", ka… ak, mans Dievs… nāve jau tuvojas.
Un Kadruss paģība otrreiz.
Abats deva viņam paost no zāļu flakona, un ievainotais atkal atvēra acis.
Viņa kāre pēc atriebības vēl nebija viņu atstājusi.
— Abata kungs, — viņš stenēja. — Jūs taču solāties teikt visu, visu!
— Jā, es teikšu, — atbildēja abats, — visu, ko tu man teici, un vēl vairāk: ka viņš grāfam rakstījis vēstuli, no tevis brīdinādams, bet es vēstuli uzplēsu un tā pasargāju savu draugu grāfu Monte-Kristo.
— Ak, vai ne, tad viņš tiks giljotinēts? — teica Kadruss. — Jūs man apsolāt, abata kungs, ka viņam tiks nocirsta galva! Šinī cerībā es varētu vieglāk mirt.
— Es arī teikšu, ka redzēju kādu cilvēku uz ielas stāvam, kamēr tu te ielauzies…
— Ak, tas bija viņš, tas bija viņš! — iesaucās Kadruss. — Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt, abata kungs?