— Es negribēju stāties pretī likteņa gaitai, Dieva lielajai taisnībai.
— Ak ko, nieki! Kad būtu Dievs un Dieva taisnība, tad gan daudziem vajadzētu būt pie karātavām, kas tagad sēž augstā godā un pat vēl citus soda. Tas viss tikai blēņas un pļāpas par tādu taisnību.
— Pacieties, pacieties! — teica abats ar tādu smaidu, ka ievainotais nodrebēja. — Nāks arī to viru rinda, kuri sēž augstā godā un kuru īstā vieta būtu pie karātavām, viņiem visiem nāks savs laiks, un nav vairs tālu lielā tiesas diena, kad tiks atriebti visi cietēji, visi, kam ir ticis pāri darīts, kas ir tikuši vajāti par to, ka gribējuši atvieglot nelaimīgajiem ciešanas.
Kadruss lūkojās uz runātāju gluži izbrīnījies.
— Tā taisnība, kura visiem atmaksās pēc nopelniem, nāks no šis pašas pasaules un būs cilvēciska. Tai tu vari ticēt, no tās neizbēgs neviens. Arī tevi tā ir aizsniegusi, tu esi nodevis savu labāko draugu.
— Palīgā! Palīgā! — iesaucās Kadruss. — Ārstu, ārstu, varbūt es neesmu nāvīgi ievainots, varbūt es vēl dzīvošu!
— Nē, tu esi nāvīgi ievainots, bez tiem trim pilieniem, kurus es tev iedevu, tu jau būtu izdzisis. Klausies!
— Ak, — iesaucās Kadruss, — kas tas par savādu priesteri, kas mirējus nemierina, bet vēl atņem viņiem dūšu?
— Klausies, kad tu savu draugu biji nodevis, tu iepazinies ar trūkumu, bet es tev devu necerētu bagātību, to dārgo dimantu, un tu nokāvi mantkārības, sava dzinekļa, ne trūkuma dēļ…
— Ak, lur jau Karkonta vainīga, ne es…
— Klausies! Tad tu nonāci cietumā, liktenis tevi arī no turienes izpestīja, un tu nāci šurp…
— Dzert, dzert! — ievaidējās Kadruss.
Monte-Kristo pasniedza viņam glāzi ūdens.
— Ak, Benedeto izbēgs, tiešām izbēgs… — murmināja Kadruss.
— Es tev saku, Kadrus, Benedeto neizbēgs no soda, — Monte-Kristo teica nopietni un svinīgi.
— Bet kas tad jūs esat, ka varat tā apgalvot? — izbrīnījies jautāja Kadruss, nemierīgi uz Monte-Kristo lūkodamies.
— Uzlūko mani ciešāk! — teica Monte-Kristo, pienākdams viņam ar sveci tuvāk.
— Nu jā, abats Buzoni.
Monte-Kristo noņēma liekos matus, un nu parādījās viņa parastais bālais vaigs, melnu matu ieskauts.
— Ā! — teica Kadruss kā apmulsis. — Ja šie mati nebūtu melni, es teiktu, ka tas ir lords Vilmors!
— Es neesmu nedz abats Buzoni, nedz lords Vilmors. Uzlūko mani vēl tuvāk, vēl ilgāk, atceries, atceries!
— Ak, — stenēja mirējs, — man tiešām liekas, it kā es būtu jau agrāk jūs redzējis.
— Jā, tu esi mani agrāk redzējis un pazinis.
— Bet kas tad jūs esat? Kāpēc liekat man šeit nomirt?
— Nekas tevi nespēj glābt, Kadrus, ja glābiņš būtu bijis iespējams, es tevi būtu glābis, to es tev zvēru pie sava tēva kapa.
— Pie sava tēva kapa? — iesaucās Kadruss, it kā kaut ko atcerēdamies un lūkodamies piecelties. — Ak, kas tu īsti esi?
Monte-Kristo uzlūkoja viņu nopietni un nožēlojoši un tad klusi teica, pie viņa noliekdamies:
— Es esmu… es esmu…
Un viņa tikko atvērtās lūpas čukstēja tik klusi vārdu, it kā viņš būtu baidījies to izdzirdēt.
Kadruss piepeši lūkoja pacelties, ievaidējās, aizvēra acis un atkrita atpakaļ
Asinis sastāja platajās brūcēs.
Viņš bija miris.
— Viens! — Monte-Kristo teica noslēpumaini, ar līdzcietību uzlūkodams sastingušo līķi.
Desmit minūtes vēlāk ieradās ārsts, drīz pēc tam arī prokurors. Abats Buzoni, kurš pie miroņa skaitīja pātarus, saņēma abus kungus.
VII
Bošāns
Divas nedēļas visā Parīzē ne par ko citu nerunāja kā vien par ielaušanos pie grāfa Monte-Kristo. Noziedznieks mirdams bija parakstījis paskaidrojumu, kurš par savu slepkavu norādīja korsikāni Benedeto. Policija kā aizvien ļoti rūpīgi un ļoti sekmīgi dzina ļaundarim pēdas.
Kadrusa duncis, zagļu laterna, zagļu atslēgas un drēbes, izņemot tikai vesti, kura netika atrasta, bija nodotas tiesā, kamēr viņa līķis bija novests uz līķu izmeklēšanas staciju.
Grāfs katram stāstīja, ka visa lieta notikusi viņa prombūtnes laikā; viņš tonakt bijis Oteilā un zinot visu nostāstu tikai no sava drauga Buzoni, kurš tonakt pavadījis viņa bibliotēkā, kurā esot dažas retas, citur neatrodamas grāmatas.
Vilforam bija uzdots šo slepkavības lietu izmeklēt, un viņš to vadīja ar kaislīgu cītību, bet jau bija pagājušas trīs nedēļas, un vainīgais nelika atrasts, un Parīzē sāka visu lielu jau aizmirst, jo augstākās aprindās lika pārrunāts cits, vēl svarīgāks jautājums: gaidāmās grāfa Andrea Kavalkanti un Eiženijas Danglāra jaunkundzes kāzas.
Precības nesen bija atklāti pasludinātas, un jaunais cilvēks kā baņķiera znots bija aizvien viņa namā.
Bija rakstīts Andrea tēvam, bet tas aizbildinājās ar dienesla darīšanām, deva precībām savu atļauju un solīja dot dēlam 15(X)00 liru gada rentes.
Bija nolemts, ka šie trīs miljoni franku tiks noguldīti barona Danglāra veikalā, un, kaut gan daudzi brīdināja jauno Kavalkanti, jo Danglāram pēdējā laikā esot bijuši lieli zaudējumi, jaunais līgavainis nelika svaru uz brīdinājumiem un bija diezgan smalkjūtīgs, par tiem ne vārda neteikdams nākamajam sievastēvam.
Par to tad sievastēvs viņu arī gandrīz vai dievināja.
Eiženijas jaunkundze turpretī tagad pret savu līgavaini izturējās vairāk nekā vēsi, kopš tas viņai vairs nebija līdzeklis tikt vaļā no Albēra Mor- serfa. Barons savas meitas jūtas bija jau novērojis, bet baidījās tām piegriezt vērību.
Pa to laiku bija pagājis termiņš, kuru Bošāns pats sev bija licis, lai izskaidrotu Fernāna Mondego lietu. Albērs redzēja, ka neviens nebija avīzes rakstu ievērojis un saskatījis sakaru ar viņa tēvu, un priecājās, ka bija paklausījis grāfa Monte-Kristo padomam necelt troksni. Tomēr dzelonis bija palicis viņa sirdī arī pret Bošānu, kurš viņam negribēja uz vārdu ticēt, bet pats vēlējās lietu izmeklēt.