Bošāns pa visu šo laiku nebija nekur ticis redzēts; kad pēc viņa aptaujājās, tika teikts, ka viņš esot aizbraucis uz laukiem.
Kādurīt agri Albēru modināja viņa sulainis, ka Bošāns vēloties ar viņu runāt.
Viņš ātri apģērbās un izgāja.
— Jūsu atnākšana, mans kungs, liekas man ko labu nozīmējam, — viņš teica. — Vai es varu jums pa vecam sniegt roku un teikt: „Bošān, atzīstiet savu netaisnību un atkal esiet mans draugs!"
— Albēr, — teica Bošāns tik skumīgi, ka jaunais cilvēks gauži iztrūkās, — vispirms apsēdieties.
— Bet, mans kungs, — atteica Albērs, — es domāju, ka jūs man vispirms atbildēsit?
— Albēr, — teica žurnālists, — ir apstākļi, kuros tieša atbilde sagādā grūtības.
— Es jums darīšu atbildi vieglu, atkārtodams savu jautājumu: vai jūs gribat atsaukt, vai nē?
— Morserf, nav pietiekami atbildēt „jā" vai „nē" uz jautājumiem, kuri skar Francijas pēra, ģenerālleitnanta grāfa Morserfa stāvokli, godu un dzīvību.
— Kas tad ir jādara?
— Ja ir tik svarīgi jautājumi, neko nevar taupīt, vajag ne vien domāt, bet būt skaidri pārliecinātam, tad tikai var iet droši uz divkauju.
— Labi, labi, — nepacietīgi teica Albērs, — bet ko tad jūs ar to visu gribat sacīt?
— Es gribu sacīt, ka es esmu ieradies tieši no Janinas.
— Jūs? No Janinas? — brīnījās Albērs.
— Jā.
— Tas nevar būt!
— Še, mīļo Albēr, palūkojiet manu pasi, kas te ir rakstīts: 2enēva, Milāna, Venēcija, Triesta, Delvino, Janina, jūs taču ticēsit triju valdību apliecībām.
Albērs brīnīdamies pārliecinājās un atdeva pasi,
— Albēr, — turpināja Bošāns, — ja jūs būtu kāds svešinieks, kāds vienkāršs lords, kā, piemēram, tas, kurš pirms trim nedēļām mani gribēja piespiest dot atsaukumu un kurš man bija jānošauj, lai no viņa tiktu vaļā, nudien, es tik daudz nebūtu pūlējies. Bet jūsu dēļ es visu to labprāt izdarīju. Man vajadzēja astoņas dienas aizbraukt, astoņas atbraukt, četras dienas nosēdēju karantīnā, divas dienas biju tur. Šonakt es pārbraucu un tūliņ nācu šurp.
— Mans Dievs, kādi lieli pūliņi, Bošān, un kāpēc tad kautrējaties atzīties?
— Man bailes jums…
— Jums bailes teikt, ka jūsu ziņotājs teicis nepatiesību? Ak, nekaunieties, Bošān, par jūsu drošsirdību neviens nešaubās.
— Ak, tas nav iemesls, — murmināja avīžnieks, — tieši otrādi.
Albērs briesmīgi nobāla, gribēja kaut ko teikt, bet vārdi pamira uz viņa
lūpām.
— Mans draugs, — Bošāns teica ļoti sirsnīgi, — es būtu laimīgs, ja varētu jūsu priekšā atvainoties un atzīties, bet, ak…
— Bet kas?
— Ziņa bija pareiza, mans draugs.
— Kā, šis franču virsnieks?..
— Jā.
— Šis Fernāns?.. Tas nodevējs, kas pārdeva to viru, kurš viņam uzticējās?..
— Jā, mans draugs, atvainojiet, ka man tas jāsaka, šis virs bija — jusu tēvs.
Albērs dusmās gribēja gāzties virsū Bošānam, bet tas viņu lēni atbīdīja un satvēra viņa roku.
— Šeit jums ir pierādījums, — viņš teica, izvilkdams no kabatas papīru.
Albērs atlocīja papīru, tā bija apliecība, četru godātu Janinas iedzīvotāju izdota, ka virsnieks Fernāns Mondego, vezīra Alī Tebelina adjutants un pilnvarnieks, par diviem tūkstošiem zelta maku Janinas cietoksni pārdevis turkiem.
Paraksti bija konsula apliecināti.
Albērs tik tikko nepakrita un atslīga kādā krēslā.
Viņš vairs nevarēja šaubīties, jo bija minēts pilns uzvārds.
Pēc mēma, sāpīga starpbrīža piepeši viņam no acīm sāka plūst karsta asaru straume.
Bošāns līdzcietīgi satvēra viņa roku.
— Albēr, vai jūs mani tagad saprotat, — viņš teica, — es pats gribēju redzēt, pats pārliecināties, jo cerēju, ka liecības būs par labu jūsu tēvam. Bet manas cerības ir pieviltas, un es steidzos tūdaļ šurp pie jums, atgādinādams mūsu veco draudzību.
Albērs aizklāja acis ar abām rokām, it kā gribēdams atvairīt saules gaismu no sevis.
— Es nācu pie jums, — turpināja Bošāns, — lai jums teiktu: Albēr, tēva kļūdas šinīs jucekļa laikos nekrīt atpakaļ uz bērniem. Nedaudzi no tēviem ir pārdzīvojuši šos nemierīgos laikus, kuros mēs dzimām, neaptraipīdami savu virsnieka uniformu vai savu tiesneša svārkus vai nu ar netīrumiem, vai ar asinīm. Albēr, tagad, kad man visi pierādījumi ir rokās, jūs nevarat mani vairs piespiest uz šo divkauju, kuru jūsu sirdsapziņa pārmestu jums kā noziegumu. Bet ko jūs vairs nevarat pieprasīt, to es jums no laba prāta piedāvāju. Vai jūs gribat, lai visi šie pierādījumi izgaistu? Vai gribat, lai šis briesmīgais noslēpums paliek mūsu starpā aprakts? Vai gribat to, mans draugs?
Albērs metās Bošāna apkampienos.
— Labā, augstā sirds, — viņš čukstēja,
— Še, ņemiet šos papīrus! — teica Bošāns.
Albērs satvēra papīrus un saplosīja tos, bet tad apdomādamies piesteidzās pie vaska sveces, kas aizvien dega cigāru aizdegšanai, un sadedzināja visus līdz pēdējam.
— Viss lai ir aizmirsts kā nejauks sapnis, — teica Bošāns, — lai pēdējās atmiņas par to izzūd kā šie dūmu mākonīši!
— Jā, jā, — teica Albērs, — tikai mūžīgā draudzība lai paliek, kuru es novēlu savam glābējam uz bērnu bērniem; ja tiešām, Bošān, ja tas būtu ticis zināms atklāti, es būtu sev lodi galvā ietriecis; bet mana nabaga māte, es tad tevi būtu nonāvējis vienlaikus…
— Mīļais Albēr!
Bet drīz izdzisa Albēra prieka gaviles, viņš iegrima dziļās skumjās.
— Bet kas jums kait, mans draugs? — jautāja avīžnieks.