— Ak, mana sirds ir saplosīta, mīļais Bošān, nav tik viegli atteikties no goddevības, uzticības, lepnuma, kādu sajūt dēls pret tēva cienīgo vārdu. Ak, draugs, kā es tagad rādīšos savam tēvam? Vai lai es viņam liedzu roku, kad viņš man sniedz savējo? Ak, mana nabaga māte, nabaga mīļā māte! — viņš iesaucās, piepeši elsodams. — Ja tu to zinātu, kā tu ciestu!
— Saņemiet dūšu, mans draugs! — teica Bošāns, spiezdams viņa roku.
— Bet no kā tad nāk šīs raksts jūsu avīzē? — iesaucās Albērs. — Kas tik kvēloši ienīst? Kas ir šis neredzamais ienaidnieks?
— Jo vairāk iemeslu jums izlikties mierīgam un ne ar vienu vaibstu neizrādīt savu satricinājumu. Saņemiet visus savus spēkus!
— Vai tad jūs domājat, ka tas vēl nav viss?
— Es nekā nezinu, bet viss ir iespējams. Bet sakiet man, — vai jūs precēsit Danglāra jaunkundzi?
— Kāpēc jūs to tagad jautājat?
— Tāpēc, ka šo precību atlikšana, liekas, ir saistīta ar Janinas lietu…
— Kā? — nikni iesaucās Albērs. — Vai tad jūs domājat, ka Danglārs?..
— Es tikai jautāju, kā ir ar jūsu precībām. Nepiešķiriet maniem vārdiem citu nozīmi!
— Precības nenotiks.
Un kad Albērs no jauna palika skumīgs, Bošāns piebilda:
— Nāciet, izbrauksim vai izjāsim kaut kur, lai jūs mazliet uzjautrinātos, tad mēs kopā brokastosim.
— Labi, iesim pastaigāties.
Abi draugi atstāja istabu. Kad viņi bija Elizejas lauku tuvumā, Bošāns ieminējās:
— Te nav tālu, mēs varētu iet pie Monte-Kristo. Tas vīrs brīnišķi prot garu mierināt un uzmodrināt, jo viņš nekad nekā nejautā; tie ir tie labākiem mierinātāji, kas neizprašņā.
VIII
Ceļojums
— A, tas ir lieliski! — iesaucās Monte-Kristo, ieraudzīdams abus draugus kopā ienākam. — Es ceru, ka visas nepatikšanas ir laimīgi izlīdzinātas.
— Jā, — atteica Bošāns. — Tās bija nejēdzīgas valodas, par kurām nav vērts runāt, es pats tagad pirmais tās apkarotu, ja tās atkal parādītos.
— Albērs teiks jums, ka es tā tūdaļ apgalvoju, — atteica grāfs. — Apsēdieties, man šodien ir ļoti nelāga diena.
— Kā tā? — teica Albērs. — Jūs, kā liekas, kārtojat savus papīrus.
— Manus papīrus? Nē, paldies Dievam, to ne! Manos papīros aizvien ir kārtība, jo man tādu nemaz nav. Bet Kavalkanti kunga papīrus…
— Kavalkanti? — jautāja Bošāns.
— Nu jā, — teica Albērs, - vai tad jūs nezināt, ka grāfs tam jaunajam cilvēkam ir sargātājs?
— Nē, nē, — teica Monte-Kristo, — es nevienu nesargāju, vismazāk Kavalkanti kungu.
— Kurš nu manā vietā precēs Danglāra jaunkundzi, — piebilda Albērs.
— Kā, Kavalkanti precēs Danglāra jaunkundzi? — izbrīnījies iesaucās Bošāns.
— Ak, mans mīļais, vai tad jūs nākat no pasaules gala? — teica Mon- te-Kristo. — Jūs esat avīžnieks un nezināt, par ko runā visa Parīze?
— Un jūs, grāfa kungs, esat saprecinātājs? — jautāja Bošāns.
— Es? Mans Dievs, ko jūs runājat! Nē, tad jūs mani nepazīstat, — es tieši ar visiem spēkiem šim precībām pretojos un liedzos būt jel kādā sakarā ar tām.
— Ak, es saprotu, — teica Bošāns, — mūsu drauga Albēra dēļ.
— Nē, manis dēļ ne, — teica Albērs, — es grāfu aizvien esmu lūdzis mani atsvabināt no šīm precībām.
— Klausieties, — teica Monte-Kristo, — es tik maz esmu darījis par labu šim precībām, ka abi, sievastēvs un znots, izturas pret mani vēsi. Tikai Danglāra jaunkundze, kura neliekas cienām laulātu dzīves kārtu, tur uz mani labu prātu.
— Bet vai drīz būs kāzas? — jautāja Bošāns.
— Jā, mans Dievs, drīz, neskatoties uz manām ierunām. Es nepazīstu šo jauno cilvēku, nezinu, vai viņš bagāts vai ne. To visu es teicu Dan- glāram. Bet viena lieta man viņam bija jāsaka: jaunais cilvēks gadus desmit nav nemaz saticies ar savu tēvu, čigānu vai laupītāju nozagts, un diezin kā dzīvojis. Bet baņķieris Danglārs neko nebēdāja un lūdza mani rakstīt majoram Kavalkanti par dēla papīriem, — tie nu ir pienākuši. Es savas rokas mazgāju nevainībā.
— Un ko dara d'Armili jaunkundze, kurai nu zudīs skolniece? — jautāja Bošāns.
— To es nezinu; viņa laikam grib uz Itāliju, es devu Danglāra jaunkundzei ieteikšanas vēstules, tās d'Armili jaunkundze varēs dot teāra „Valle" direktoram Milānā, kurš ir mans draugs. Bet, Albēr, kas tad jums kaiš? Vai jūs patiešām neesat bijis iemīlējies Danglāra jaunkundzē? Ko jūs tik skumīgs sēžat?
— Man ir migrēna, — tas atbildēja.
— Es zinu labu līdzekli — gaisa pārmaiņu. Un, tā kā es tagad arī esmu pie nelāga dūšas, tad došos mazā ceļojumā.
— Bet kas tad gan jums kaiš, grāfa kungs? — jautāja Bošāns.
— Ak, es gribēt redzēt, ko jūs teiktu, ja tiesas izmeklēšana jūs vajātu līdz pat jūsu dzīvoklim.
— Kāda izmeklēšana?
— Nu tā, kuru Vilfora kungs vada pret manu laipno slepkavu, kas izbēdzis no cietuma.
— Ahā, es lasīju avīzēs! — teica Bošāns. — Bet teiciet, — kas ir šis Kadruss?
— Kāds provansietis. Vilfors ir dzirdējis par viņu runājam, kad bijis vēl Marseļā, arī Danglārs atminas viņu redzējis. Prokurors ir loti cītīgs šinī lietā, bet es viņam maz par to pateicos, jo viņš jau četrpadsmit dienas sūta man uz mājām visus bandītus, slepkavas un zagļus, kādus vien saķer Parīzē vai apkārtnē, tā iemesla dēļ, ka viens no tiem varētu būt godājamā Kadrusa slepkava. Iznākums būs tas, ka visi zagļi un laupītāji pazīs manu namu no ārienes un iekšienes. Man būs šīs nams jāatstāj zagļiem un jāuzmeklē sev cita uzturēšanās vieta. Vai es varu jūs paņemt līdzi, mīļais vikont Albēr?
— Ļoti labprāt. Bet kurp jūs domājat doties?