— Uz jūrmalu. Es mīlu jūru un, kad to ilgi neredzu, tad ilgojos pēc tās. Vai jūs esat ar mieru?
— Ar mieru!
— Paldies, vikont! Bošāna kungs, šovakar mani ceļa rati četrām personām stāvēs gatavi. Vai jūs nesagādātu mums prieku, mūs pavadot?
— Es pašlaik nāku no jūrmalas, — atteica Bošāns, un klusāk Albēram viņš piebilda:
— Ir gluži nepieciešams, ka es palieku Parīzē un uzraugu avīzes drukāšanu.
— Ak, jūs esat labs draugs, Bošān, — atbildēja Albērs aizgrābti. — Jums taisnība, esiet modrs un lūkojiet uziet ienaidnieku!
Abi draugi šķīrās ar stipru rokas spiedienu, kurš izteica to, ko lūpas nevarēja teikt trešā klātbūtnē.
— Šis Bošāns ir ļoti patīkams cilvēks, — teica Monte-Kristo, kad avīžnieks bija aizgājis.
— Jā, augstsirdīgs cilvēks, kuru es mīlu no visas sirds. Bet nu sakiet, — kurp tad īsti brauksim?
— Uz Normandiju, uz Treporu.
— Un mēs būsim gluži vieni paši, bez pazīstamiem, bez kaimiņiem?
— Vieni paši, mēs jāsim, medīsim, zvejosim, brauksim ar laivu un kuģi.
— Es tikai paziņošu mātei, un tad mēs brauksim.
— Bet viņa jums taču atļaus braukt man līdzi? Tam noslēpumainajam vīram Monte-Kristo?
— Jums ir vāja atmiņa, grāf, es jau jums teicu par manas mātes simpātijām pret jums.
— Vai tiešām jūsu māte arī tagad vēl par mani domātu citādi nekā ar vislielāko vienaldzību?
— Klausieties, es jums teicu, jūs viņai liekaties gluži ārkārtējs vīrs.
— Ā! Bet vai viņa jums nesaka: «Neuzticies šim Manfrēdam!"
— Tieši otrādi, viņa mani aizvien skubina, lai es lūkoju iegūt jūsu mīlestību.
Monte-Kristo nopūzdamies novērsās.
— Tātad šovakar es lūdzu jūs, jaunais draugs, — teica Monte-Kristo, — es jūs gaidīšu pulkstens piecos pēcpusdienā, lai mēs'stundu pēc pusnakts varētu būt Treporā.
— Kā? Treporā?..
— Nu jā.
— Un jūs gribat četrdesmit astoņas jūdzes nobraukt astoņās stundās? Jūs tiešām esat brīnumvīrs, gribat pārspēt telegrāfu Francijā.
— Tātad ap pieciem?
— Jā, — teica Albērs atvadīdamies.
Kad Albērs bija aizgājis, Monte-Kristo palika vēl kādu brīdi nekustīgi stāvot, domās nogrimis. Pēdīgi viņš ar roku pārbrauca pār pieri, it kā gribēdams aizdzīt visus maigos sapņus; vtņam bija jāgatavojas savai atriebēja lomai. Viņš skaļi piezvanīja.
Ienāca Bertučio.
— Bertučio, es uz Treporu nebraukšu rīt, bet jau šodien pulkstens piecos. Mani pavadīs de Morserfa kungs. Sagatavojiet visu uz to laiku!
Tad Monte-Kristo atvadījās no Haides.
Albērs ieradās laikā, un abi devās ceļā. Sākumā drūmais ceļojums kļuva aizvien patīkamāks ar savu apbrīnojamo ātrumu. Albērs nebija ne domājis, ka ir iespējams tik strauji tikt uz priekšu.
Dimdēdami aizskrēja rati, garāmgājēji brīnīdamies palika stāvot. Alī vadīja zirgus, turēdams stiprās rokās grožus, šis tuksneša bērns jutās īsti laimīgs ar savu tumšo seju, kvēlojošām acīm, baltiem svārkiem, kuri gaisā
plivinājās, šinīs putekļu mākoņos viņš lldzinākās tuksneša vēja — samuma — garam.
— A — teica Morserfs, — kāda bauda ir no tāda ātruma, es to nemaz nepazinu!
Un pēdējie mākoņi no viņa pieres nozuda, it kā tos būtu aizrāvis projām vējš.
Stundu pēc pusnakts viņi nonāca pie plaša parka vārtiem. Kungu ierašanās muižā bija jau iepriekš paziņota. Albēru aizveda uz viņa istabu, viņš nopeldējās, tad paēda vakariņas. Sulaini viņš bija paņēmis līdzi. Grāfu apkalpoja Batistens. Albērs iemiga, jūrai krācot.
Agri no rīta piecēlies, viņš izgāja uz terases palūkoties uz jūru.
Visapkārt namam bija jauks parks, kuram pieslēdzās mežs. Jūras licī varēja redzēt mazu korveti ar izstieptu takelāžu, kuģim priekšpusē bija grāfa Monte-Kristo ģerbonis: zilā jūrā zelta kalns ar sarkanu krustu galā, kas varēja norādīt uz Golgātu, bet arī uz kuģa īpašnieka — šī noslēpumainā vīra — ciešanām. Visapkārt kuģim bija noenkurotas mazas laivas.
Izgājis citās istabās, Albērs ievēroja pilnīgus aprīkojumus medībām un zvejai. Drīz pēc tam parādījās pats saimnieks, un diena viņiem pagāja ātri — visādos vingrinājumos, kuros grāfs bija liels meistars.
Arī otrā diena pagāja tikpat drīz; grāfs likās nenogurdināms, kamēr Albērs, jaunais cilvēks, no visa tā nokusa. Trešās dienas pievakarē Albērs pašulaik atpūtās atzveltnē, kad viņš izdzirda kādu ataulekšojam. Paskatījies caur logu, viņš sev par lielu nepatikšanu pazina savu sulaini Flo- rantēnu.
— Tu šeit, Florantēn? — iztrūcies jautāja Albērs. — Kas noticis? Vai māte ir slima?
Monte-Kristo redzēja, ka Albērs izsteidzās ārā un saņēma no sulaiņa vēstuli un avīzes numuru.
— No kā vēstule? — jautāja Albērs.
— No Bošāna kunga, — atteica Florantēns. — Viņš mani sūtīja, deva man ceļa naudu, deva zirgu un lika nekavēties nekur, līdz es būtu pie jums, — es atjāju garo ceļu tikai piecpadsmit stundās.
Drebot Albērs atplēsa vēstuli, lasīja un iekliedzās. Viņa acis skatījās stīvi, kājas trīsēja, viņam vajadzēja atbalstīties uz Florantēnu.
Monte-Kristo uzlūkoja viņu ar līdzcietību. „Tēva grēki tiek piemeklēti līdz ceturtajam augumam," viņš skumji nodomāja pie sevis.
Albērs bija pa to laiku atkal atžilbis; viņš bija bāls un sviedriem pār- plūdis.
— Florantēn, — viņš dobji teica, — vai tas zirgs izturēs ceļu atpakaļ uz Parīzi?
— Ak, kungs, tas ir tikai panīcis pasta kleperis.
— Ak, Dievs, kā tad bija pie mums, kad tu atstāji Parīzi?
— Puslīdz mierīgi; bet, kad es pārnācu no Bošāna kunga, grāfienes kundze ļoti raudāja. Viņa sākumā negribēja mani laist, bet tad tomēr sūtīja pēc jums.