Albērs ienāca grāfa istabā. Viņš nebija vairs tas cilvēks, kas agrāk; šīs piecas minūtes bija viņu gluži pārvērtušas.
— Grāfa kungs, - viņš teica, — pateicos par jūsu viesmīlību, es tūdaļ atgriežos Parīzē.
— Kas tad ir noticis?
— Liela nelaime, bet nejautājiet! Es lūdzu jums tikai pēc zirga.
— Vikont, esmu gatavs jums ar visu pakalpot, bet vai jūs labāk nebrauktu, jo jājiens jūs pārāk nogurdinātu.
— Es pateicos, tas mani par ilgu uzkavētu, un nogurums, no kura jūs baidāties, man tieši būs pa prātam.
Albērs pagāja grīļodamies dažus soļus uz priekšu un tad iekrita kādā krēslā.
Monte-Kristo to neredzēja, viņš stāvēja pie loga un sauca:
— Alī, seglo zirgu Morserfa kungam, bet žigli, viņš steidzas!
Šie vārdi likās atkal iedvešam Albēram dzīvību. Viņš metās laukā no istabas. Grāfs viņam sekoja.
— Paldies! — teica Albērs, ielēkdams seglos. — Un tu, Florantēn, sekosi man! Vai vajag sevišķas pavēles, lai es dabūtu jaunus zirgus?
— Nē, jūs tikai nodosit šo un cits jau stāvēs gatavs, — teica Monte- Kristo.
— Jūs varbūt uzskatāt manu aizsteigšanos par dīvainu, grāf, un nesaprotat, ka pāris avīžu rindiņu var tā uztraukt vīru un novest līdz izmisumam. Nu te jums būs šī avīzes lapa, lasiet to, kad es būšu projām, lai jūs neredzētu mani nosarkstam.
Grāfs pacēla avīzi un ar neizsakāmu līdzcietību nolūkojās pakaļ nelaimīgajam jauneklim. Tikai tad viņš atlocīja lapu un lasīja:
«Franču virsnieks Alī Tebelina pašā dienestā, par kuru pirms trim nedēļām bija runa avīzē "Impertial un kurš ne vien Janinu, bet ari savu labdari Alī Tebelinu nodevis turkiem, toreiz tiešām saucās Fernāns, bet pēc tam viņš pieņēmis augstu familijas vārdu un ieguvis goda amatus.
Viņš tagad saucas grāfs de Morserfs un ir ģenerālleitnants un Francijas pērs, augšnama loceklis."
Šis briesmīgais noslēpums, kuru Bošāns tik augstsirdīgi bija slēpis, tomēr bija nācis gaismā un pacēlies kā draudīgs spoks. Cita avīze bija nodrukājusi šo ziņu dienu pēc Albēra aizbraukšanas uz Normandiju.
IX
Tiesa
No rīta agri, pulkstens astoņos, Albērs lika pieteikt sevi pie Bošāna, kad tas gribēja iet peldēties.
— Tas tomēr ir noticis? — teica Albērs.
— Tomēr, mans nabaga draugs, es jūs gaidīju, —'atbildēja Bošāns.
— Šeit es esmu; jūsu ziņa bija mans jauns sirsnīgas draudzības pierādījums. Vai jūs zināt vaininieku?
— Es ar jums gribēju par šo lietu runāt.
— Labi, draugs. Bet vispirms atstāstiet man visus šā briesmīgā nolikuma sīkumus!
Un Bošāns atstāstīja kauna un sāpju sagrauztajam dēlam, ko šeit īsumā izteiksim.
Otrā ritā pēc Albēra aizbraukšanas raksts bija parādījies kādā avīzē un vēl turklāt tādā, kuru, kā bija zināms, valdība uzturēja zem brīvas avīzes apsega, lai labāk mānītu publiku. Bošāns tieši brokastoja, kad viņš lo numuru saņēma. Tūdaļ viņš lika jūgt savu zirgu un, nepabeidzis brokastis, aizbrauca pie tās avīzes redaktora, kurš gadījās viņam pazīstams vīrs.
Valdības avīzes redaktors tobrīd bija nogrimis kādā rakstā par biešu cukuru.
— Ā, mans mīļais, — teica Bošāns, — tā kā jūs pašlaik lasāt savu avīzi, tad man gan nebūs jāsaka, kāpēc es pie jums atbraucu.
— Vai jūs varbūt esat arī biešu cukura piekritējs? — jautāja ministrijas lapas redaktors.
— Nē, nē, tas jautājums man ir gluži svešs, es nāku citas lietas dēļ, — atbildēja Bošāns.
— Kādēļ tad?
— Morserfa dēļ.
— Ak tā, tiešām, vai tas nav dīvaini?
— Tik dīvaini, ka jūs laikam saņemsit apsūdzību par neslavas celšanu.
— Nekā, jo ar rakstu mēs saņēmām arī pierādījumus, un mēs esam cieši pārliecināti, ka Morserfa kungs paliks mierā. Bez tam valstij tiek ar šo rakstu pakalpots, kurš rāda, ka ar godiem ticis apkrauts necienīgs vīrs.
— Bet kas tad jums devis tās drošās ziņas? Mana avīze par to ziņoja pirmā, bet mums vajadzēja apklust, jo trūka pierādījumu. Un tomēr mums lielāka interese, jo mēs esam opozīcijā un Morserfs ir pērs un valdības piekritējs.
— Ak, ziņas mums vienkārši tika piesūtītas. Vakar kāds kungs no Janinas tās atnesa, un, kad mēs baidījāmies pieņemt, viņš draudēja tās dot iespiešanai citai avīzei. Nu, tādas ziņas neviens nedod citam. Mēs pieņēmām, un nu noticis briesmīgs spēriens, kurš norībēs pār visu Eiropu.
Bošāns redzēja, ka šeit nekas nav darāms.
Viņš sūtīja ziņu Albēram; bet, pirms vēl Albērs atsteidzās, notikumi bija risinājušies tālāk.
Tajā pašā vakarā pēru augšnama sēdē bija vērojama liela kustība, kur citkārt valdīja miers un miegainība.
Visi pulciņiem pārrunāja un lasīja rakstu, visi pārsprieda. Grāfs Morserfs biedru vidū nebija labi ieredzēts, viņam vajadzēja būt un viņš bija ļoti lepns, lai augstdzimušie, vecie aristokrāti viņu nenicinātu. Ari apdāvinātākie augšnama locekļi un godīgie raksturi viņu nemīlēja. 8*
Tikai grafs Morserfs viens pats nekā nezinaja par visu notiekošo. Viņš neabonēja nelaimes avīzi un torīt bija pavadījis rakstot vēstules un iejājot zirgu.
Viņš atbrauca parastā laikā, lepni iegāja salonā un nemanīja ne sulaiņu nevērīgāko izturēšanos, ne biedru vēsākos sveicienus.
Sēde jau bija sākusies. Viņa gaita, kaut gan tāda kā aizvien, tomēr daudziem biedriem likās vēl augstprātīgāka un spītīgāka. Visi bija kāri iesākt pret viņu cīņu. Visiem bija rokās zināmā lapa, bet neviens negribēja uzņemties atbildību. Pēdīgi viens no cienītākajiem pēriem, atklāts Morserfa ienaidnieks, kāpa tribīnē.