Visapkārt kļuva kluss kā kapā. Morserfs viens pats nekā nesaprata: viņš nevērsa sevišķu uzmanību runātāja ievadam.
Kad runātājs izrunāja vārdus: „Janina" un «virsnieks Fernāns", Morserfs piepeši uztrūkās un nobālēja; tas bija tik manāmi, ka visapkārt zālē sāka sačukstēties.
Tiklīdz runātājs atkal sāka runāt, iestājās pirmītējais nāves klusums. Runātājs iztēloja savas šaubas, vajadzību sargāt nama godu un beigās pieprasīja, lai jo drīzāk uzsāk izmeklēšanu, kas tad varbūt neslavu apslāpēšot pašā sākumā, došot Morserfa kungam gandarījumu un uzturēšot agrāko cienību pret viņu.
Morserfs no šā piepešā, negaidītā apvainojuma bija tā pārsteigts, ka gluži apstulba un izstostīja dažus nesaprotamus vārdus. Šī bailība noskaņoja labvēlīgi vienu daļu biedru.
Par izmeklēšanu tika vēl pārrunāts, tad nosprieda to atsākt.
Prezidents jautāja Morserfam, vai viņš esot gatavs atbildēt.
Morserfs no briesmīgā sitiena bija drusciņ atžilbis un saņēma visu savu dūšu.
— Mani kungi, pēri, — viņš teica, — nevajag ilgu laiku, lai atraidītu tādu apvainojumu, kuru pret mani cēluši nezināmi ienaidnieki. Kā pērkona grāviens seko zibenim, tā es gribu tūdaļ atbildēt uz šo apvainojumu, kurš mani uz brīdi apmulsināja, tik piepeši tas nāca. Kāpēc es nevaru atbildes vietā labāk ar zobenu pierādīt, ka esmu cienīgs sēdēt savu augsto biedru pulkā!
Šie vārdi atstāja lielu iespaidu.
— Es tātad prasu, — turpināja Morserfs, - lai šī izmeklēšana notiktu tūliņ, un nodošu sapulcei visus vajadzīgos pierādījumus.
— Kuru dienu jūs nosakat? — jautāja prezidents.
— Es to atstāju jūsu ziņā, - atbildēja Morserfs.
Prezidents piezvanīja.
— Vai sapulce domā, ka izmeklēšana var notikt šodien? — jautāja prezidents.
— Šodien, — visi vienprātīgi atbildēja.
Ievēlēja komisiju no divpadsmit vīriem, kurai pulkstens astoņos vajadzēja sanākt kamerā.
Kad tas viss bija nolemts, Morserfs lūdza atļauju aiziet, lai sakārtotu savus pierādījumus.
Visu to Bošāns bija draugam atstāstījis pēc iespējas saudzīgā veidā.
Albērs klausījās, drīz cerēdams, drīz izmisdams, drīz apkaunots, un nesaprata, kā viņa tēvs gribēja pierādīt sava» nevainību, kaut gan bija vainīgs.
Kad Bošāns bija tiktāl ticis, viņš apstājās.
— Un tad? — jautāja Albērs.
— Un tad? — atkārtoja Bošāns.
— Jā.
— Mans draugs, vai jūs tiešām gribat dzirdēt, kas tad notika?
— Man katrā, ziņā jāzina viss, un labāk es to dzirdu no drauga mutes nekā no cita.
— Tad saņemiet dūšu, Albēr!
Albērs ar roku pārbrauca pār pieri, ir kā pārliecinādamies par savu spēku.
Viņš domāja, ka ir diezgan stiprs, jo drudzi uzskatīja par spēku.
— Nu tad stāstiet! — viņš teica.
— Pienāca vakars, — sāka Bošāns. — Visa Parīze bija uztraukta. Daudzi domāja, ka jūsu tēvam tikai jāparādās, lai apsūdzība sagāztos. Daudzi turpretī paslepus stāstīja, ka ģenerālis Morserfs esot aizbēdzis uz Beļģiju, un bija pat it kā redzējuši, ka viņš policijā izņēmis pasi.
— Es darīju visu, — turpināja Bošāns, — lai varētu būt klat vakara sēdē. Kāds jauns pērs mani ap pulkstens septiņiem, kad tur vēl neviena nebija, ieveda augšnamā un nodeva durvju sargam, kurš mani ieslēdza kādā ložā, no kurienes es varēju visu redzēt un dzirdēt.
Astoņos salasījās visi locekļi.
Ienāca pats ģenerālis Morserfs. Rokā viņam bija daži papīri. Viņa izturēšanās bija mierīga, seja nopietna; svārkus viņš bija no augšas līdz lejai aizpogājis — kā veci kareivji.
Viņa runa atstāja ļoti labu iespaidu; komisija nebūt nebija nelabvēlīga, vairāki kungi gāja viņam pretim un sniedza roku.
Šinī acumirkli ienāca kāds sulainis un nodeva vēstuli prezidentam.
„Jums pienākas vārds, Morserfa kungs," teica prezidents, atplēsdams vēstuli.
Grāfs sāka savu aizstāvēšanās runu, un es varu jums teikt, Albēr, ka tā bija ļoti veikla un pārliecinoša. Viņš pierādīja, ka vezīrs Alī Tebelins viņam uzticējies līdz pēdējam acumirklim un licis vest sarunas ar sultānu. Viņš rādīja Alī Tebelina gredzenu, kurš viņam, Morscrfam, bija dots, lai katrā laikā varētu ieiet pie vezīra.
„Par nelaimi," teica ģenerālis Morserfs, „mans ceļojums pie sultāna palika bez sekmēm, un, kad es atkal pārnācu, lai aizstāvētu, savu labdari, viņš jau bija kritis. Bet mirstot viņš vēl man uzticēja savu sievu un meitu."
Pie šiem vārdiem Albērs iedrebējās, jo viņš atcerējās Haides stāstu par šo gredzenu un par viņas un viņas mātes pārdošanu verdzībā.
— Visa sapulce no ģenerāļa vārdiem bija dziļi aizgrābta, — teica Bošāns.
— Tikmēr prezidents bija nolaidīgi vēstuli atplēsis, bet lasot tika aizvien uzmanīgāks un cieši nolūkojās uz Morserfu.
„Grāfa kungs," prezidents teica viņam, „jūs sacijāt, ka vezirs jums uzticēja savu sievu un meitu?"
„Jā, mans kungs," atbildēja Morserfs. „Bet ari te mani vajāja nelaime. Jo, man pārnākot, Vasilika un Haide bija nozudušas."
„Vai jūs viņas pazināt?"
„Es viņas bija vairāk nekā divdesmit reizes redzējis, pateicoties lielai vezira uzticībai man."
„Un vai jūs nezināt, kas ar viņām vēlāk noticis?"
„Es dzirdēju, ka viņas esot no savām sāpēm tikušas pārmāktas. Es nebiju diezgan bagāts, lai savu dzīvību pakļautu briesmām, un tātad nevarēju viņas sameklēt, lai cik ļoti to arī vēlējos."
Prezidents sarauca pieri.
„Mani kungi," teica viņš, „jūs esat dzirdējuši Morserfa kunga attaisnošanos. Vai jūs, grāfa kungs, varbūt varat minēt kādus lieciniekus, kas apliecinātu jūsu stāsta pareizību?"