„Nē, mans kungs," atteica grāfs, „visi, kas toreiz bija vezīra tuvumā, krita vai ir izklīduši. Laikam es viens pats esmu palicis pēc tā šausmīgā kara. Ali Tebelina vēstuli un gredzenu es šeit nolieku jūsu priekšā, mans lielākais pierādījums ir mana nevainojamā militārā dzīve un katru prct- pierādījumu trūkums."
Piekrišanas čuksti atskanēja pa visu zāli. Ak, Albēr, ja nenāktu kāds jauns nelaimes gadījums, tad jūsu tēva gods būtu glābts.
„Mani kungi," teica prezidents, ,.mēs visi esam pārliecināti par mūsu biedra Morserfa kunga nevainību. Šinī vēstulē piedāvājas kāds svarīgs liecinieks, kā viņš pats saka. Vai lai mēs lietu uzskatām par izlemtu, vai lai iepazīstamies vēl ar šo vēstuli?"
Morserfa kungs nobālēja un sāka drebēt.
Komisija nobalsoja par labu vēstules nolasīšanai. Ģenerālis Morserfs klusēja.
Prezidents lasīja šādu vēstuli:
„Prezidenta kungsl
Es varu komisijai paziņot ļoti svarīgus faktus par Morserfa kunga uzturēšanos Epirā un Maķedonijā."
Prezidents apklusa.
Morserfs bija ļoti bāls. Prezidents jautājoši lūkojās visapkārt.
„Turpiniet!" sauca no visām pusēm.
Prezidents turpināja:
„Es biju klāt pie Alī Tebelina pašā nāves, zinu viņa pēdējos acumirkļus, zinu, kas noticis ar V asi liku un Haidi, un vēlos, ka mani komisija noklaušinātu. Tanī acumirklī, kad jūs saņemsit vēstuli, es būšu augšnama uzgaidāmajā zālē."
„Un kas ir šis liecinieks jeb, pareizāk, ienaidnieks?" jautāja Morserfs, būdams manāmi satricināts.
„To mēs redzēsim," teica prezidents. „Vai sapulce vēlas noklaušināt liecinieku?" „Jā, jā!" visi atbildēja vienbalsīgi.
Tika piezvanīts sulainim.
„Vai priekšistabā kāds ir?" jautāja prezidents.
„Jā, prezidenta kungs."
„Kas tas ir?"
„Kāda kundze sulaiņa pavadīta."
Visi brīnīdamies uzlūkoja cits citu.
„Lai viņa ienāk!" teica prezidents.
— Visi bija ļoti ziņkārīgi, — pēc brīža turpināja Bošāns, — un arī es nepacietīgi lūkojos uz durvīm.
Pēc piecām minūtēm ienāca ar biezu plīvuru aizsegusies sieviete. Pēc viņas kustībām un smaržām varēja nomanīt, ka tā ir jauna un eleganta dāma.
Prezidents lūdza viņu noņemt plīvuru, un mēs ieraudzījām grieķiski ģērbtu jaunu, burvīgi skaistu sievieti.
— Ak, tā bija viņa, — Albērs nenocietās.
— Kā? Viņa…
— Jā. Haide.
— Kas jums to teica? — jautāja Bošāns.
— Ak, es tikai tā domāju. Bet, lūdzu, turpiniet!
— Jūsu tēvs, — turpināja Bošāns, — uzlūkoja šo sievieti izbijies. Citiem šis starpgadījums izlikās pat vēl pievilcīgāks nekā visa Morserfa lieta.
Prezidents lūdza jauno kundzi apsēsties, bet viņa palika stāvot. Grāfs Morserfs bija atkritis krēslā, laikam kājas viņam vairs neklausīja.
„Kundze," teica prezidents, „jūs bijāt aculieciniece notikumiem Janinā un vēlaties dot paskaidrojumus?"
„Jā," nepazīstamā atbildēja maigā, gandrīz vai sāpīgā balsī ar to savādo, pilno un skaidro skaņu, kāda mēdz būt tikai austrumniecēm.
„Bet vai jūs tanī laikā nebijāt vēl ļoti jauna?" jautāja prezidents.
„Es biju četrus gadus veca, bet tā kā notikumi bija ļoti svarīgi man, tad tie man pilnīgi iespiedušies atmiņā."
„Bet kāpēc Šie notikumi jums bija tik svarīgi, un kas jūs esat?"
„Šie notikumi attiecas uz mana tēva nāvi," teica jaunā kundze, „jo es esmu Haide, Janinas pašā Alī Tebelina un viņa laulātās draudzenes Va- silikas meita."
Reizē lepnais un kaunīgais sārtums, kas pārklāja jaunās kundzes vaigus pie šiem vārdiem, viņas ugunīgais skatiens, viņas majestātiskā uzstāšanās atstāja uz visu sapulci neaprakstāmu, burvīgu iespaidu.
Grāfa Morserfa priekšā likās it kā bezdibens atvērtos.
„Kundze," teica prezidents, goddevīgi paklanīdamies, „atjaujiet uzdot jautājumu, kurš nebūt neizsaka šaubas: vai jūs varat pierādīt savu vārdu patiesību?"
„Jā, to es varu," teica Haide, no plīvura izvilkdama smaržainu zīda vīstoklīti. „Šeit ir mana dzimšanas apliecība, ko izrakstījis mans tēvs un apliecinājuši viņa virsnieki. Šeit ir mana krustāmā zīme, jo mans tēvs bija atļāvis mani kristīt mātes ticībā. Šo zīmi izdevis Maķedonijas un Epiras arhibīskaps un arī apzīmogojis. Šeit vēl pats svarīgākais dokuments par mani un manu māti, armēņa El-Kobira izdots, par to, ka mūs franču virsnieks pārdevis verdzībā par 400000 franku."
Morserfa vaigi kļuva iezaļgani un līķabāli, acis bija plaši atplestas un ap acīm asinis. Sapulcē valdīja dziļš klusums.
Haide gluži mierīgi, bet toties draudošāka nodeva prezidentam arābu valodā rakstīto pirkšanas līgumu.
Tika atsaukts nama tulks, un viens no senatoriem, kurš kopš Ēģiptes karagājiena prata arābiski, sekoja tulka tulkojumam.
Dokuments skanēja šādi:
„Es, El-Kobirs, vergu tirgotājs un viņa ķeizariskā harēma piegādātājs, jums ar šo apliecinu, ka es no franču kunga grāfa Monte-Kristo esmu saņēmis lielu smaragdu 800000 franku vērtībā kā samaksu par jaunu, vienpadsmit gadus vecu kristīgas ticības verdzeni — nelaiķa Janinas pašā Alī Tebelina un viņa sievas Vasilikas meitu. Šo jauno verdzeni, vārdā Haide, bija līdz ar savu māti Vasiliku kāds franču virsnieks Fernāns Mondego, kurš bija kalpojis Alī Tebelinam, pārdevis man verdzībā, un es viņa majestātes sultāna uzdevumā biju par viņu samaksājis 400000 frankus.
Rakstīts viņa majestātes sultāna uzdevumā Konstantinopolē 1247. gadā pēc Hedžras.
Parakstījies: El-Kobirs
Dokumentam bija pielikts klāt sultāna zīmogs.
Pēc šā raksta nolasīšanas visapkārt iestājās šausmīgs klusums.
„Kundze," teica prezidents, „vai mēs varam nopratināt grāfu Monte- Kristo, kurš tagad uzturas Parizē un pie kura jūs laikam dzīvojat?"