„Mans kungs," atteica Haide, „grāfs Monte-Kristo, mans otrais tēvs, jau trīs dienas ir Normandijā."
„Bet kas tad jums ir devis padomu spert šo soli, kurš jums ir tik dabisks un par kuru mēs jums dziļi pateicamies?"
„Man padomu devušas manas dziļās sāpes. Kaut gan es esmu kristīta, tomēr mana lielākā, karstākā vēlme bija atriebt savu cēlo tēvu. Kopš es esmu Francijā un zinu, ka nodevējs dzīvo Parīzē, es viņu aizvien esmu meklējusi. Sava otrā tēva namā es dzīvoju gluži vientuļa, tā kā varu nodoties savām atmiņām, bet es tomēr zinu, kas notiek pasaulē, es lasu visas avīzes un tā arī uzzināju, kas šorīt šinī namā noticis un kas notiks šovakar… Tad es rakstīju jums vēstuli."
„Tātad grāfs Monte-Kristo nekā nezina par jūsu soli?" prezidents jautāja.
„Viņš nekā nezina, un es pat domāju, ka viņš man par to pārmetīs, bet šī diena man tomēr jauka," teica meitene, acis pret debesīm paceldama, „jo es varu atriebt savu mīļo tēvu."
Morserfs visu šo laiku nebija ne vārda runājis, un viņa biedri nožēloja viņa laimes ēku, ko bija sagrāvusi sievietes smaržainā dvaša.
„Morserfa kungs," teica prezidents, „vai jūs atzīstat šo kundzi par Ali Tebelina pašā meitu?"
„Nē," atteica Morserfs, ar varu saņemdamies, „Tā ir manu ienaidnieku sazvērestība pret mani."
Haide aši pagriezās pret viņu un briesmīgi iekliedzās:
„Tu mani nepazīsti," viņa sauca, „bet, man par laimi es pazīstu tevi. Tu esi Fernāns Mondego, franču virsnieks, kurš mācīja mana tēva karaspēku. Tu pārdevi Janinu! Tevi sūtīja uz Konstantinopoli un tu atnesi viltotu firmanu par Alī Tebelina pilnīgu apžēlošanu… Tu uzticamajam Selimam rādīji tēva gredzenu… tu nodūri Selimu, lai viņš nevarētu mūs uzspert gaisā, tu pārdevi verdzībā manu māti un mani… Slepkava! Slepkava! Slepkava! Vēl tavu pieri klāj tava kunga asinis!"
Haide šos vārdus izrunāja tādā patiesības sajūsminājumā, ka visu acis lūkojās uz grāfa pieri un viņš pats neviļus ar roku pārbrauca sev pār pieri, it kā vēl juzdams Ali Tebelina asinis.
„Jūs tātad pilnīgi un neapšaubāmi pazīstat grāfu Morserfu kā Fernānu Mondego?" jautāja prezidents.
„Vai es viņu pazīstu? Ā! Mana māte man teica: "Haide, tu biji bagāta, tev bija cēls tēvs, tu būtu kļuvusi par karalieni… Ievēro labi šo vīru, kas tevi pārdeva verdzībā, kas lika tava tēva galvu uzdurt uz šķēpa un kas mūs nodeva! Ievēro viņa labo roku, tanī ir dziļa rēta; kad tu aizmirsīsi viņa seju, tu viņu pazīsi pēc šīs rokas, kurā iebira El-Kobira zelta gabali!""
Morserfs kļuva aizvien bālāks.
Pie Haides pēdējiem vārdiem viņš paslēpa savu roku ar dziļo rētu un atkrita krēslā.
„Grāfa kungs," teica prezidents, «saņemieties un atbildiet! Mēs ļaujam jums pilnīgu brīvību aizstāvēties. Vai jūs vēlaties jaunu izmeklēšanu? Vai man sūtīt divus komisijas locekļus uz Janinu? Runājiet!"
Morserfs klusēja.
Komisijas locekļi bailīgi uzlūkoja cits citu. Visi labi pazina grāfa sparīgo, nikno raksturu un pēc šīs klusēšanas gaidīja jo stiprāku negaisu.
„Ko jūs esat nolēmis?" jautāja prezidents.
Grāfs pacēlās un dobji noteica:
„Nekā."
„Tātad Alī Tebelina pašā meita ir teikusi taisnību? Tātad jūs neiedrošināties atbildēt viņai ar "nē"? Tātad jūs tiešām atzīstaties, ka esat vainīgs?"
Morserfs izmisis lūkojās visapkārt, bet nekur neredzēja glābiņu.
Piepeši viņš atrāva vaļā savu uniformu, it kā baidīdamies noslāpt, un tad gāja uz durvju pusi, aiz tām kā ēna nozuzdams. Kā viņa soļi, tā drīz vien izskanēja arī viņa aizbraucošo ratu riteņu rīboņa.
„Mani kungi," teica prezidents, „vai grāfs de Morserfs ir vainīgs nodevībā, neuzticībā un necienībā?"
«Vainīgs," lēni un vienbalsīgi teica komisijas locekļi.
Haide palika līdz sēdes beigām un bez žēlastības noklausījās komisijas locekļu vārdos.
Tad, aizklādamās ar plīvuru, viņa majestātiski sveicināja komisijas locekļus un nozuda ar tādiem soļiem, kādiem Vergīlijs esot redzējis ejam dievietes.
X
Izaicinājums
— Es pa tumsu nepamanīts aizgāju projām, — teica Bošāns. — Tobrīd biju dziļi uztraukts par Morserfa nelaimi, bet arī, atzīstos, sajūsmināts par meitenes varonīgo mīlestību pret tēvu. Kas arī visu šo lietu ievadījis, tas ir ienaidnieks, bet šis ienaidnieks rīkojas likteņa uzdevumā.
Albērs apkaunots un raudādams satvēra sava drauga roku.
— Draugs, — viņš teica, - mana dzīvība ir galā. Es nevaru teikt, ka liktenis tēvu apsteidzis, es varu meklēt tikai šo nepielūdzamo ienaidnieku, kuru es nonāvēšu, ja atradīšu, vai arī viņš mani nonāvēs. Bet, Bošān, es ceru uz jūsu palīdzību, ja vien jūsu draudzība pret mani nav pārvērtusies par nicināšanu.
— Nicināšanu, mans draugs? Nē, mēs, paldies Dievam, nedzīvojam vairs tajos laikos, kad netaisns aizspriedums dēliem lika ciest par tēvu grēkiem līdz ceturtajam augumam. Nē, Albēr, jūs esat skaidrs. Atstājiet Franciju! Viss šai Bābelē tiek aizmirsts, pēc trim četriem gadiem jūs atgriezīsities atpakaļ ar kādu krievu princesi kā laulātu draudzeni, un neviens neprasīs par jūsu pagātni, katrs jūs cienīs.
— Paldies, mīļais Bošān, par jūsu laipno padomu, bet es jau jums teicu par savu tiešo nolūku. Es nevaru uz lietu lūkoties tāpat kā jūs. Kas jums liekas nākam no cēla avita, man šķiet zemisks darbs. Liktenis man ir pārāk svešs. Bet ja jūs, Bošān, vēl varat būt mans draugs, tad palīdziet atrast manas laimes izpostītāju!
— Lai tā notiek, — atteica Bošāns, — es palīdzēšu jums viņu meklēt, un mēs viņu atradīsim.
— Labi, Bošān, bet mums tūdaļ jāuzsāk savi pētījumi; katra nokavēta minūte ir mūžība, un vainīgais varbūt cer iziet sveikā bez soda, bet viņš maldās, es zvēru!
— Klausieties, Albēr!
— Ā, Bošān, es manu, ka jūs kaut ko zināt. Sakiet ātri!