— Albēr, es nesaku, ka zinu, bet varbūt tas varētu mums norādīt ceļu.
— Es gaidu nepacietīgi, sakiet!
— Lai, es jums teikšu to, ko negribēju 'sacīt pēc savas pārbraukšanas no Janinas.
— Runājiet!
— Klausieties, Albēr: es biju pie Janinas pirmā baņķiera, lai dabūtu kādas ziņas; pie pirmā vārda, iekams vēl biju teicis jūsu tēva uzvārdu, viņš man teica:
„Ā, es varu iedomāties, kāpēc jūs atnācāt!"
„Kā tas ir iespējams?"
„Pirms divām nedēļām man jautāja par to pašu lietu."
„Kas tas bija?"
„Kāds Parīzes baņķieris, mans korespondents."
„Kā viņu sauc?"
«Barons Danglārs."
— Danglārs! — iesaucās Albērs. — Ak, viņš jau sen vajā manu tēvu ar ienaidu un skaudību, viņš nevar viņam piedot, ka viņš ir augšnama loceklis. Ak, un cik piepeši un bez iemesla viņš atcēla nodomātās precības!
— Apjautājieties, Albēr, — bet tūdaļ neuztraucieties, — izpētiet, vai tiešām tā ir…
— Jā, jā, — teica Albērs, — bet ja tā ir patiesība, lai tad viņš manas ciešanas rūgti aizmaksā!
— Sargieties, Albēr, Danglārs vairs nav jauns vīrs!
— Es ņemšu vērā viņa vecumu, kā viņš — manas ģimenes godu. Kāpēc tad viņš negāja divkaujā ar manu tēvu, ja tam bija uz to naids? Ak, viņš baidījās stāties pistoles priekšā!
— Es jūs nepaļāju, Albēr, bet es tikai lūdzu būt gudram un uzmanīgam.
— A, nebaidieties nekā, Bošān, jo vairāk vēl tāpēc, ka jūs mani pavadīsit, jo tik svarīgus jautājumus nevar izšķirt bez lieciniekiem. Vēl šodien pat Danglāra vairs nebūs, ja viņš ir vainīgs, vai arī es miršu.
— Labi, Albēr, ja jūs esat apņēmies, tad tas tūdaj ir jāizdara. Vai iesim pie Danglāra?
Abi draugi aizbrauca pie Danglāra, kura durvju priekšā sastapa Kavalkanti ratus un grūmu.
— Ak, tas jau ir labi, — drūmi teica Albērs, — ja baņķieris negribēs ar mani cīnīties divkaujā, tad lai tā znots stājas viņa vietā.
Abi draugi tika pieteikti. Danglārs sākumā negribēja Albēru ielaist, bet bija jau par vēlu, jo Albērs uz vietas sekoja sulainim un līdz ar Bošānu ienāca baņķiera kabinetā.
— Ak, mans kungs, — baņķieris teica Albēram, — vai tad man nav tiesības pieņemt vai nepieņemt, ko es gribu? Es liku sulainim jūs nepieņemt. Jūs, mans kungs, aizmirstaties.
— Nē, mans kungs, — vēsi teica Albērs, — ir apstākļi — un tādos atrodaties jūs, — kad zināmas personas ir jāpieņem, ja negrib izlikties par gļēvuli.
— Bet ko tad jūs gribat, mans kungs?
— Es gribu, — teica Morserfs, pienākdams tuvāk un negriezdams nekādu vērību Kavalkanti, kurš bija atslējies pie kamīna, — es gribu ar jums tikties kādā nomaļā vietā, no kurienes viens no mums neaizies projām.
Danglārs nobālēja; Kavalkanti sakustējās.
— Jūs, grāfa kungs, — teica Albērs Kavalkanti, — arī varat būt tur klāt, jo jūs jau gandrīz vai piederat pie barona ģimenes, un es piedāvāju arī jums divkauju, ja gribat.
Kavalkanti satrūcies uzlūkoja baņķieri. Danglārs piecēlās un nostājās starp abiem jaunajiem cilvēkiem. Danglārs domāja, ka visa lieta grozās ap Kavalkanti.
— Ak tā, mans kungs, — Danglārs teica Albēram, — ja jūs meklējat ķildu ar grāfa kungu, tāpēc ka esmu viņu labāk izvēlējies par znotu nekā jūs, tad es par to ziņošu prokuroram.
— Jūs alojaties, mans kungs, — teica Albērs, drūmi pasmiedamies, — par precībām es nedomāju un vērsos pret grāfu tikai tāpēc, ka viņš likās vēlējās pārtraukt mūsu sarunu. Jums taisnība, ka es meklēju ķildu, bet ar jums, Danglāra kungs!
— Mans kungs! — iesaucās Danglārs, bāls aiz dusmām un bailēm. — Kad es satieku traku suni, es viņu nositu un nejūtos vainīgs, bet domāju vēl labu darbu darījis sabiedrībai. Bet ja jūs gribat mani nokaut, tad es jums aizsteigšos priekšā. Vai mana vaina, ka jūsu tēvs ir kritis negodā?
— Jā, neģēli, tā ir tava vaina! — kliedza Albērs.
Danglārs atkāpās soli atpakaļ.
— Mana vaina? Mana, ko? — viņš teica. - Bet vai jūs esat pie pilna prāta? Vai es ko zinu par tiem grieķu notikumiem? Vai es esmu visas zemes izbraukājis? Vai es jūsu tēvam devu padomu nodot un pārdot Janinu?..
— Klusu! — dobji teica Albērs. — Tieši jūs gan neesat šo nelaimi radījis, bet jūs Parīzē esat izplatījis baumas.
— Es?
— Jā, no kā tad nāk šis atklājums?
— Bet es domāju, ka jūs taču to lasījāt avīzē, ka no Janinas tika ziņots.
— Un kas ir rakstījis uz Janinu?
— Uz Janinu?..
— Nu jā. Kas ir rakstījis, lai dabūtu ziņas par , manu tēvu?
— Nē, es domāju, katrs varētu rakstīt uz Janinu.
— Un tomēr tikai viens vienīgs ir rakstījis.
— Viens vienīgs?
— Jā, un tas esat jūs!
— Nu jā, es rakstīju, un es domāju, kad grib izdot savu meitu pie vīra, tad ir pienākums ievākt ziņas par nākamā znota ģimeni.
— Jūs rakstījāt, kaut gan atbildi jūs jau iepriekš zināt! — iesaucās Albērs.
— Es? Zvēru jums, ka nekā droša es agrāk nezināju. Man tika teikts, lai es sadabūjot drošas ziņas.
— Tātad jums kāds cits lika rakstīt ?
— Nu protams.
— Un kas tad tāds bija?
— Mans Dievs, viss ir ļoti vienkārši: es runāju par jūsu tēva pagātni un teicu, ka aizvien palicis nezināms, kā viņš ieguvis savu bagātību. Tā persona mani jautāja, kur jūsu tēvs kļuvis bagāts. Es teicu: «Grieķijā." Tad man deva padomu rakstīt uz Janinu.
— Un kas bija šis padoma devējs?
— Nu, jūsu draugs grāfs Monte-Kristo.
— Grāfs Monte-Kristo?
— Jā, un es rakstīju. Vai jūs gribat redzēt manu korespondenci? Es jums to parādīšu.
Albērs un Bošāns uzlūkoja viens otru.
— Mans kungs, — teica avīžnieks, kurš līdz tam bija klusējis, — man liekas, ka jūs apvainojat grāfu, kurš šinī acumirklī nav Parīzē un nevar aizstāvēties.