— Mans kungs, jūs maldāties; es nevienu neapvainoju, — teica Danglārs, — es tikai stāstu un atkārtošu to arī grāfa klātbūtnē.
— Un vai grāfs zina, kādu atbildi jūs dabūjāt?
— Es viņam to rādīju.
— Vai viņš zināja, — jautāja Albērs, — ka mana tēva vārds ir Fernāns un uzvārds Mondego?
— Es viņam to biju agrāk teicis. Šinī lietā es darīju to, ko katrs cits arī būtu darījis, un vēl mazāk. Kad jūsu tēvs nākamajā dienā atnāca pie manis prasīt manas meitas roku jums, es gan atteicu, bet bez skandāla. Vai kaut kādā ziņā arī man var būt dala gar Morserfa kunga godu vai kaunu? Kursi no tā ne ceļas, ne krīt.
Albērs juta, ka asinis viņam sakāpa galvā. Danglārs aizstāvējās rupji un zemiski, bet kā vīrs, kurš saka vismaz daļu patiesības, kaut gan arī baiļu mākts. Un kas tad Albēram bija vajadzīgs? Ne to viņš gribēja zināt, kurš vairāk vainīgs, vai Danglārs vai Monte-Kristo; nē, Albērs tikai meklēja vīru, kurš iet divkaujā, bet tas bija skaidri redzams, ka Danglārs to negribēja.
Albērā ari pamodās pusaizmirsti apstākļi.
Monte-Kristo visu to zināja, jo bija Haidi pircis, viņš bija pamudinājis Danglāru rakstīt uz Janinu. Tomēr viņš bija Albēru Haidei priekšā stādījis, bija uzvedinājis viņu stāstīt par Alī Tebelina nāvi, bija aizliedzis minēt viņa tēva vārdu. Pēdīgi viņš vēl bija Albēru paņēmis līdzi uz Nor- mandiju tieši tad, kad vajadzēja notik izšķirošajam spērienam.
Bija gluži skaidrs, ka viss bija iepriekš smalki aprēķināts, vismaz Monte-Kristo rīkojās saziņā ar viņa tēva ienaidniekiem.
Albērs paveda Bošānu nomaļus un viņam paziņoja savas domas.
— Jums taisnība, — tas atteica, — Danglārs kungs kā aizvien izturējies •nekrietni, bet grāfu Monte-Kristo vajag saukt pie atbildības.
Albērs atkal piegāja pie Danglāra.
— Mans kungs, — viņš teica, — jūs sapratīsit, ka es no jums atvados ne jau uz visiem laikiem. Man vispirms jāzina, vai jūsu atvainošanās ir pareiza, un es iešu pie grāfa Monte-Kristo par to pārliecināties.
Un, paklanīdamies pret baņķieri, abi jaunie cilvēki aizgāja, Kavalkanti nepievērsdami nekādu vērību.
Danglārs viņus pavadīja līdz durvīm un apliecināja vēlreiz, ka viņam neesot nekāda personīga ienaida pret de Morserfa kungu.
XI
Aizskartais gods
— Klausieties, Albēr, — teica Bošāns, — es jums nupat teicu, lai jūs no grāfa Monte-Kristo prasāt gandarījumu…
— Jā, un mēs tagad pie viņa ejam.
— Vēl acumirkli, Albēr, pārdomājiet labi…
— Pārdomāt? Ko?
— Šā sola nopietnību.
— Vai tad tas nopietnāks nekā pie Danglāra?
— Jā, visādā ziņā. Danglārs ir veikalnieks, tādi Jaudis liek savā kausā zelta saujas un tik viegli neielaižas divkaujā. Monte-Kristo ir muižnieks, vismaz par tādu izliekas. Bet vai jūs nebaidāties atrast, ka viņš ir bandīts?
— Es baidos tikai vienu: atrast vīru, kas nekaujas.
— Ā, par to nebēdājiet, — atteica Bošāns, — tas droši vien kausies. Bet es baidos, ka viņš kausies pārāk labi un jūs nokaus.
— Draugs, — Albērs atteica ar jauku, sēru smaidu, — to es vēlos; labākais, kas ar mani varētu notikt, varētu būt — mirt sava tēva labā; tas mūs visus glābtu no kauna.
— Un jūsu māte mirtu no bēdām, — teica Bošāns.
— Nabaga māte, — teica Albērs, ar roku aizklādams seju, — jā, es to zinu, bet ir labāk, ka viņa mirst aiz bēdām nekā aiz kauna…
— Jūs tātad gribat iet, Albēr?
— Jā, nāciet!
— Bet vai jūs domājat, ka mēs viņu atradīsim?
— Jā, jo viņš dažas stundas pēc manis ari gribēja aizbraukt.
Pie Monte-Kristo nama Bošāns gribēja izkāpt viens pats, bet Albērs gāja līdzi, jo tik ārkārtēja lieta attaisnojot etiķetes neievērošanu.
Batistens sagaidīja abus draugus.
Grāfs bija gan pārnācis, bet peldējās un bija licis, lai viņu netraucē.
— Bet pēc peldēšanās? — jautāja Albērs.
— Kungs ēdīs pusdienas.
— Un pēc pusdienām?
— Kungs vienu stundu gulēs.
— Un tad?
— Kungs brauks uz operu.
— Vai to skaidri zināt?
— Gluži skaidri, jo uz astoņiem ir pasūtīti kunga zirgi.
— Labi, to es gribēju, — teica Albērs.
Tad viņš teica Bošānam:
— Ja jums ir kādas darīšanas, tad, lūdzu, izdariet tās tūdaļ, jo es uz jums ceru. Ja iespējams, atnāciet uz operu līdz ar Šato-Reno.
Bošāns aizgāja, apsolīdamies pulkstens astoņos būt operā.
Mājās pārnācis, Albērs lūdza Fransu Debrē un Moreli ierasties operā.
Tad viņš gāja pie mātes, kura kopš šiem bēdīgajiem notikumiem, neviena nepieņemdama, sēdēja savās istabās. Viņa bija tā satriekta, ka bija saslimusi.
Albēru ieraugot, nabaga Mersedese sāka raudāt, un asaras atviegloja viņas sirdi.
Mirkli Albērs mēmi stāvēja pie savas mātes gultas. Viņa seja bija bāla un uzacis sarauktas; atriebšanās kāre bija dziļi iemājojusi viņa sirdī.
— Mīļā māt, — viņš teica, — vai jūs pazīstat kādus no Morserfa kunga ienaidniekiem?
Mersedese drebēja, viņa bija pamanījusi, ka viņas dēls nebija teicis „tēvs", bet „Morserfa kungs".
— Mans dēls, — viņa teica, — tik augsti stāvošiem vīriem ir daudz ienaidnieku; tie, kurus mēs pazīstam, nav tie bīstamākie.
— Bet es ceru uz jūsu aso prātu. Jūs esat tik apdāvināta sieviete, ka nekas nebūs palicis nepamanīts .
— Bet kāpēc tu to saki?
— Jūs mūsu balles vakarā ievērojāt, piemēram, ka grāfs Monte-Kristo nekā neēda.
Trīsēdama un drudzī kvēlodama, Mersedese strauji piecēlās.
— Monte-Kristo? Kāds tam sakars ar tavu jautājumu?