— Viņš ir gandrīz vai austrumnieks, un austrumnieki, lai nezaudētu pilnīgu atriebšanās brīvību, nekad neēd un nedzer kopā ar saviem ienaidniekiem.
— Monte-Kristo mūsu ienaidnieks? Ko tu runā, Albēr? — nobālēdama iesaucās Mersedese. — Kas tev to teica? Viņš tev glāba dzīvību, aizvien tik laipns bijis pret tevi!.. Ak, mans dēls, aizdzen tādas domas, paliec aizvien viņam padevīgs!
— Māt, — drūmi teica Albērs, — vai jums ir iemesls, kāpēc lai es saudzēju šo vīru?
— Man? — iesaucās māte, tikpat strauji nosarkdama, kā nupat bija nobālējusi.
— Jā, — teica Albērs, — jūs šo viru neuzskatāt par spējīgu mums darīt ļaunu?
Mersedese trīsēja un uzlūkoja savu dēlu.
— Tu runā dīvaini, — viņa teica, — un tev pret grāfu ir kaut kādi savādi aizspriedumi. Ko viņš tev ir izdarījis? Vēl pirms trim dienām tu biji pie viņa Normandijā, un mēs abi uzskatījām viņu par tavu draugu.
Ironiski smaidi parādījās ap Albēra lūpām. Māte to gan manīja un uzminēja visu sakarību ar divkārtēju mātes un sievietes instinktu, bet viņa bija gudra un stipra un apslēpa savas bailes.
— Man ir ļoti nelabi, Albēr, — viņa teica, — tu nedrīksti mani tagad atstāt vienu.
— Jūs zināt, mīļā māt, cik laimīgs es būtu, ja spētu izpildīt jūsu vēlmi, bet svarīga lieta mani spiež visu vakaru būt projām.
— Tad ej, mīļais dēls, ja tu nespēj palikt.
Tiklīdz bija tālumā noskanējuši viņa soļi, Mersedese piezvanīja uzticamiem sulainim, lika viņam visur sekot Albēram un viņai tūdaļ par visu paziņot.
Tad viņa, kaut gan vāja, lika sevi apģērbt, lai varētu kuru katru mirkli iziet.
Albēru izsekot nebija grūti, viņš rūpīgi apģērbās un ar atnākušo Bo- šānu aizgāju uz operu.
Operā šato-Reno jau gaidīja, viņš visu zināja. Viņš Albēra nodomu uzskatīja par tik teicamu, ka tūdaļ piedāvāja viņam savus pakalpojumus kā sekundants.
Debrē vēl nebija ieradies, bet tas reti palaida garām kādu izrādi. Bet arī Monte-Kristo vēl nebija atnācis; opera sākās, bet grāfa loža palika tukša.
Pēdīgi, kad Albērs vai simt reižu bija skatījies pulksteni un grāfa ložā, Monte-Kristo, melni ģērbies, ienāca un piegāja pie pašas ložas malas, lai pārskatītu zāli. Morelis, kurš ienāca viņam līdzi, meklēja ar acīm māsu un svaini, kuri sēdēja otrā ranga ložā.
Grāfs pamanīja Albēru un viņa bālo seju ar kvēlojošajām acīm, bet likās viņu neievērojam. Mierīgi viņš apsēdās un ar skatāmo glāzi lūkojās uz otru pusi. Bet viņš tomēr Albēru neizlaida no acīm un, kad prieškars nokrita, viņš redzēja, ka Albērs un viņa draugi atstāj savas vietas. Drīz viņi parādījās viņa blakus ložā. Kaut gan grāfs smaidot sarunājās ar Mo- reli, viņš tomēr juta negaisu un zināja, kas nu notiks.
Kad viņa ložas durvis atvērās, viņš bija sagatavojies uz visu.
Viņš pagriezās un apsveicināja Albēru, kurš lika bāls un drebošs ienāca līdz ar Bošānu un Šato-Reno.
— Sveiki, — Monte-Kristo teica ar parasto laipnību, — nu mēs taču šovakar reizi redzamies!
Un šā vīra seja, kuru viņš tik ļoti prata turēt savā varā, izrādīja pilnīgu laipnību.
Morelis atcerējās, ka viņš bija ticis lūgts ierasties operā, un nomanīja, ka nu notiks kaut kas briesmīgs.
— Mēs neesam atnākuši, lai apmainītos liekulīgam laipnībām, — teica Albērs, — mēs nācām no jums, grāfa kungs, prasīt izskaidrojumu!
Jaunekļa lūpas bija tik cieši kopā saspiedušās, ka šie trīsošie vārdi tik tikko bija saprotami.
— Izskaidrojumu operā? — gluži mierīgi jautāja grāfs. — Es gan maz pazīstu Parīzes paražas, bet tomēr domāju, ka opera nav īstā vieta, kur dod izskaidrojumus.
— Bet, — atteica Albērs, — kad kāda persona nepieņem pie sevis, aizbildinoties, ka tad kungs peldas vai ēd, vai gul, tad jārauga cits laiks, kad šo personu sastapt!
— Es neesmu grūti sastopams, mans kungs, — teica Monte-Kristo, — vēl vakar, ja nemaldos, jūs bijāt pie manis.
— Vakar, mans kungs, — iesaucās jaunais cilvēks, kura domas sāka jaukties, — es biju pie jums, jo nezināju, kas jūs esat.
Albērs šos vārdus teica tik skaļi, ka apkārtsēdošie varēja tos dzirdēt.
Visu acis tiešām pagriezās uz grāfa ložu.
— No kurienes jūs nākat, mans kungs? — mierīgi teica grāfs. — Jūs liekas neesat pie pilna prāta.
— Lai saprastu jūsu nodevību un teiktu jums, ka gribu atriebties, tam man vēl ir pietiekami prāta, — kliedza Albērs. .
— Mans kungs, es jūs nesaprotu, — atteica Monte-Kristo, — un, kad es arī jūs saprastu, tad jūs taču runājat pārāk skaļi. Jūs esat šeit pie manis, un man šeit vienam pašam ir tiesība pacelt savu balsi. Ejiet projām, mans kungs!
Un Monte-Kristo ļoti pavēloši rādīja uz durvīm.
— Ak, — iesaucās Albērs, — es gādāšu par to, ka arī jums būs jāaiziet, — un viņš konvulsīvi rokā sažņaudza savu cimdu.
Grāfs bija pamanījis šo kustību.
— Ak, es redzu, jūs meklējat ķildu, vikont, — viņš teica vienaldzīgi, — bet, vikont, pieņemat labu padomu, ne katram der celt troksni atklātībā, Morserfa kungs!
Pie šā vārda bija dzirdama publikā sačukstēšanās; kopš vakardienas šis vārds bija visu mutēs.
Vislabāk pats Albērs saprata šo grāfa teikumu, un viņš gribēja grāfam sviest cimdu sejā, bet Morelis saķēra viņa roku, kamēr Bošāns un Šato- Reno atrāva viņu aiz svārkiem atpakaļ.
Bet Monte-Kristo nepieceldamies paķēra saburzīto cimdu no grīdas.
— Mans kungs, — viņš teica ar briesmīgiem draudiem, — es uzskatu šo cimdu par mestu un atsūtītu to jums ar lodi atpakaļ. Tagad acumirkli ejiet ārā, vai ari es likšu savam sulainim jūs izsviest!
Apmulsis un apstulbis Albērs atkāpās divus soļus.
Morelis izmantoja šo mirkli, lai slēgtu durvis.
Monte-Kristo paņēma savu glāzi un skatījās atkal publikā, it kā nekas nebūtu noticis.