Šim vīram bija bronzas sirds un marmora seja.
Morelis pieliecās pie viņa un jautāja:
— Ko jūs viņam esat nodarījis?
— Es? Nekā, vismaz personīgi ne, — atteica grāfs.
— Bet šim dīvainajam notikumam taču vajag būt kādam cēlonim?
— Viņa tēva nelaime laikam šim nabagam sagrozījusi galvu.
— Vai tad jūs esat kaut kā piedalījies tajā lietā?
— Haide komisijai paziņojusi grāfa nodevību pret savu labdari.
— Tiešām, — teica Morelis, — man tā tika sacīts, bet es negribēju ticēt, ka tā grieķiete, kuru es šeit jūsu ložā esmu redzējis, būtu Ali pašā meita.
— Jā, viņa ir Ali pašā meita.
— Bet, mans Dievs, — iesaucās Morelis, — tad jau es visu saprotu: šis skats bija jau iepriekš iestudēts.
— Kā tā?
— Albērs mani rakstiski lūdza, lai es šovakar būtu operā, laikam lai es būtu par liecinieku jums nodarītajam goda aizskārumam.
— Laikam, — vienaldzīgi atteica Monte-Kristo.
— Un ko jūs ar viņu darīsit?
— Ar Albēru?
— Jā.
— Ko lai es ar viņu daru, Maksimiliān? — atteica Monte-Kristo. — Rīt līdz pulkstens desmitiem es viņu nošaušu.
— Ak, grāf, — teica Morelis, — viņa tēvs viņu tik ļoti mii.
— Nerunājiet vairs par to! — nikni iesaucās grāfs Monte-Kristo viņam gluži neparastās dusmās. — Es gribu, ka viņš ciestu.
Iztrūcies Morelis palaida vaļā grāfa roku.
— Grāf, grāf! — viņš klusi teica.
— Mīļais Maksimiliān, — Monte-Kristo teica, — dzirdiet, cik jauki Diprē dzied šo vietu:
„Ak, Matilde, manas dvēseles dieve!"
Morelis uzskatīja, ka viņam nav briv nekā vairs jautāt, un cieta klusu.
Priekškars krila.
Pie ložas durvīm pieklauvēja.
Ienāca Bošāns.
— Labvakar, mans mīļais Bošān, — teica grāfs, it kā viņš avīžnieku šovakar redzētu pirmoreiz, — lūdzu, apsēdieties!
Bošāns sveicināja, panāca tuvāk un apsēdās.
— Mans kungs, — viņš teica grāfam, — kā jūs redzējāt, es nupat pavadīju Morserfa kungu.
— Tas laikam nozīmē, — smiedamies teica Monte-Kristo, — ka jūs kopā brokastojāt. Es priecājos, redzēdams, ka jūs, Bošāna kungs, esat bijis sātīgāks.
— Grāfa kungs, — teica avīžnieks, — Albērs, es atzīstos, darīja nepareizi, aizraudamies no uzbudinājuma, un es nāku pats uz savu galvu lūgt no jums piedošanu. Nu, kad tas ir izdarīts, kad es esmu atvainojies, izskaidroju jums, grāfa kungs, ka turu jūs pārāk smalku kungu un ceru, ka jūs man neliegsit paskaidrojumus par jūsu sakaru ar Janinas lietu. Tad es dažus vārdus gribu teikt par jauno grieķieti.
— Ak, — smiedamies iesaucās Monte-Kristo, — visas manas cerības ir izpostītas, mans kungs!
— Es nesaprotu, — teica Bošāns.
— Jūs pūlējāties dot man ekscentriska, ārkārtēja vira slavu, es biju pēc jūsu domām Lara, Manfrēds, lords Ratvens, nu tas viss pagalam, jūs gribat, lai es kļūstu ikdienišķs, prasāt paskaidrojumus. Vai tik jūs negribat par mani smieties, mans kungs?
— Bet, — ar cienību atteica avīžnieks, — ir acumirkļi, kad godprātība pavēl…
— Mans kungs, — viņu pārtrauca Monte-Kristo, — grāfam Monte- Kristo pavēl tikai grāfs Monte-Kristo. Tātad, lūdzu, ne vārda vairāk! Es aizvien daru to, ko es gribu, Bošāna kungs, un, ticiet man, tas aizvien ir pareizi darīts.
— Grāfa kungs, — atteica avīžnieks, — goda viru starpā ar to nepietiek, godam vajag būt garantētam.
— Es esmu dzīva garantija, — auksti teica Monte-Kristo, kamēr viņa acis līdzinājās draudošiem zibeņiem. — Mums abiem dzīslās ir asinis, kuras mēs gribam izliet! Tā ir mūsu savstarpējā garantija. Aiznesiet vikontam šo atbildi un sakiet viņam, ka es rīt agri, pirms pulkstens astoņiem, būšu redzējis viņa asiņu krāsu.
— Tātad vairāk nekas nav vajadzīgs, — teica Bošāns, — kā vien visu sagatavot…
— Tas viss man ir ļoti vienaldzīgi, — teica Monte-Kristo. — Sakiet vikontam: kaut gan es esmu apvainots, es viņam tomēr atļauju izvēlēties ieročus, kādus vien viņš grib, vai zobenus un pistoles kā Francijā, vai karabīnes kā kolonijās, vai dunčus kā Arābijā, — es visādā ziņā esmu pārliecināts, ka uzvarēšu.
— Pārliecināts, ka katrā ziņā uzvarēsit? — satrūcies iesaucās Bošāns.
— Nu jā, — teica Monte-Kristo, plecus paraustīdams, — bez šīs pārliecības es nekautos ar Morserfa kungu. Es viņu nokaušu, — tam tā jānotiek, un tā notiks. Paziņojiet man drīzāk, kādus ieročus jūs izvēlaties, es nemīlu gaidīšanu!
— Labi, tad pistoles, pulkstens astoņos Vensēnas mežiņā, — apmulsis teica Bošāns, nezinādams, vai viņam darīšanas ar balamuti vai ar pārdabisku būtni.
— Labi, mans kungs, — teica Monte-Kristo, - bet tagad, kad viss ir norunāts, ļaujiet man noklausīties līdz galam operu un sakiet savam draugam Albēram, lai viņš mani vairs netraucē, bet labāk iet mājās gulēt!
Gluži apstulbis Bošāns atstāja ložu.
— Un nu es ceru uz jūsu palīdzību, mīļais Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, pievērsdamies Morelim.
— Protams, — tas atteica, — jūs varat pilnīgi uz mani paļauties, bet…
— Kas?
— Būtu ļoti svarīgi, ka es zinātu īsto cēloni?
— Tātad jūs liedzaties būt par manu sekundantu?
— To ne.
— īsto cēloni? — teica grāfs. — Šis jauneklis pats nezina īsto cēloni. Tikai debesis un es zinām īsto cēloni, bet es dodu jums savu godavārdu, ka debesis ir manā pusē.
— Ar to man pietiek, grāf, — teica Morels. — Un jūsu otrs liecinieks?
— Bez jums, mīļais Maksimiliān, es nevienu Parīzē nepazīstu, kas man liktos šā goda cienīgs kā jūsu svainis Emanuēls. Vai jūs domājat, ka viņš man varēs palīdzēt?
— Viņš jums ir tikpat padevīgs kā es.
— Labi, tad vairāk nekas nav vajadzīgs. Rīt ap septiņiem jūs būsit pie manis, vai ne?
— Mēs ar Emanuēlu būsim laikā.