— Klusu! Priekškars paceļas. Es nelabprāt paciešu, ka man i viena nots pazūd no šīs skaistās «Vilhelma Telia" mūzikas.
XII
Nakts
Kad beidzamā nots bija izskanējusi, Monte-Kristo atstāja savu ložu. Morelis atvadījās; grāfs mierīgi un smaidīdams iesēdās savos ratos. Piecas minūtes vēlāk viņš bija savā namā.
— Alī, atnes manas pistoles ar ziloņkaula rokturiem!
Alī atnesa pistoles, un Monte-Kristo aplūkoja un izvēlēja ar tādu rūpību, kāda saprotama vīram, kurš mazam dzelzs un svina gabaliņam uztic savu dzīvību.
Šīs pistoles grāfs parasti lietoja, kad savā istabā šāva mērķī. Tās bija ierīkotas tā, ka šāva bez trokšņa un blakus istabā nevarēja manīt, ko grāfs dara.
Pašlaik grāfs pirmo reizi izšāva, kad ienāca Batistens. Bet pirms vēl sulainis atvēra muti, Monte-Kristo aiz pusatvērtām durvīm ievēroja kādu aizplīvurotu sievieti.
Viņa pa to laiku bija pamanījusi grāfa rokā pistoli un ieskrēja iekšā.
Batistens jautājoši palūkojās uz savu kungu.
Pēc grāfa mājiena viņš atstāja istabu un aizslēdza aiz sevis durvis.
— Kas jūs esat? — jautāja grāfs aizplīvurotajai sievietei. Nepazīstamā palūkojās visapkārt, vai nav neviena liecinieka, tad nokrita
ceļos un, rokas izmisumā paceldama, iesaucās:
— Edmon, jūs nonāvēsit manu dēlu!
Grāfs atkāpās vienu soli, ierocis viņam izkrita no rokām.
— Kādu vārdu jūs izrunājāt, Morserfa kundze! — viņš teica.
— Jūsu vārdu! — teica sieviete, noņemdama plīvuru, — jūsu vārdu, kuru es viena neesmu aizmirsusi. Edmon, ne Morserfa kundze nāk pie jums, bet Mersedese.
— Mersedese ir mirusi, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo, — un es nepazīstu vairs nevienu ar šādu vārdu.
— Mersedese ir dzīva un nekad nav jūs aizmirsusi, jo viņa vien jūs pazina, tiklīdz jūs redzēju, jā, vēl agrāk, Edmon, no jūsu balss skaņas vien. Ak, no tā laika viņa seko jums soli pa solim, sargā jūs, baidās no jums, un viņai nevajadzēja meklēt tās rokas, kuras ir izpostījušas Morserfa kungu.
— Fernānu, jūs gribējāt teikt, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo rūgtā ironijā. — Tā kā nu mēs reiz atceramies mūsu vecos vārdus, tad nedrīkstam arī šo aizmirst.
Un grāfs Fernāna vārdu izrunāja ar tādu naidu, ka Mersedesei šaušalas pārskrēja pār visu miesu.
— Jūs redzat, Edmon, ka es nemaldījos, un man bija iemesls jūs lūgt: saudzējiet manu dēlu! — teica Mersedese.
— Un kas jums teica, cienījamā kundze, ka man ar viņu ir kāda darīšana?
— Mans Dievs, neviens! Bet mātes acis redz divkārt tik daudz. Es visu uzminēju, sekoju viņam uz operu un neredzama visu redzēju.
— Ā, ja tā, tad jūs arī redzējāt, ka Fernāna dēls mani ir atklāti aizskāris, — teica Monte-Kristo ar briesmīgu mieru.
— Ak, žēlastību, līdzcietību!
— Jūs arī redzējāt, ka viņš man būtu cimdu iesviedis acīs, ja mans draugs Morelis nebūtu to atturējis?
— Klausieties! Mans dēls jūs arī ir atmaskojis, viņš jūs uzskata par vainīgo, kam jāpateicas par visu viņa tēva nelaimi.
— Cienījamā kundze, jūs pārskatāties, — teica grāfs, — tā nav nelaime, bet sods. Ne es, bet gan liktenis soda Morserfa kungu.
— Un kāpēc jūs stājaties likteņa vieta?! — iesaucās Mersedese. •- Kāpēc jūs atceraties, kad liktenis aizmirst?! Ak, Edmon, kas jums daļas par Janinu un vezīru? Ko jums nodarīja Fernāns Mondcgo, nododams All Tebelinu?
— Tas viss ir jautājums, kurš izšķirams franču virsniekam un Ali pašā meitai. Jums taisnība, man tur nav nekādas daļas. Es esmu zvērējis atriebties ne jau virsniekam nodevējam, ne jau grāfam Morserfam, bet zvejniekam Fernānam, katalānietes Mersedeses vīram.
— Ak, mans Kungs, — iesaucās grāfiene, — kāda briesmīga atriebšanās par kļūdu, kuru es izdarīju, jo es esmu vainīga, un, kad jūs gribat un jums vajag atriebties, tad es te esmu, kurai nebija spēka diezgan pretoties, kad jūs bijāt projām un es — neaizsargāta.
— Un kāpēc es biju projām? — iesaucās Monte-Kristo. — Kāpēc jūs palikāt viena, be/ apsargātāja?
— Tāpēc, ka jūs bijāt cietumā, Edmon.
— Un kāpēc es tiku cietumā?
— To es nezinu.
— Ja jūs to nezināt, es vismaz tā ceru. Nu, labi, es jums to gribu pateikt. Es kļuvu par cietumnieku tāpēc, ka lapenē Pamfila tēva viesnīcā mūsu kāzu priekšvakarā kāds virs, vārdā Danglārs, šo vēstuli rakstīja un zvejnieks Fernāns šo vēstuli nodeva pastā.
Un Monte-Kristo piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no apslēptās atvilktnes izdzeltējušu papīru un pasniedza to Mersedesei.
Tas bija Danglāra denunciācijas raksts prokuroram, kuru Monte-Kristo kā Tomsona un Frenča bankas pilnvarnieks bija izņēmis no cietuma inspektora Bovila aktīm, kad bija tam dāvājis divdesmit tūkstošus franku.
Mersedese ar izbailēm lasīja sekojošās rindiņas:
"Troņa un ticības draugs paziņo prokurora kungam, ka kāds Edmons Dantess, kuģa "Faraons" leitnants, šorīt ieradās no Smirnas un ceļā bijis Neapolē un Elbas salā, no Mirata no Neapoles aizvedis vēstuli Napoleonam un no tā dabūjis uzdevumu bonapartistu komitejai Parīzē.
Nozieguma pierādījumus varēs iegūt, kad viņu apcietinās, jo pie viņa vai uz kuģa atradīs viņa vēstuli."
— Ak, mans Dievs, — ievaidējās Mersedese, roku pielikdama pie nosvīdušās pieres, — un šī vēstule…
— Es to nopirku par 20000 franku, bet tā ir vēl lēta cena, jo tā dod man iespēju jūsu acīs attaisnoties.
— Un šis vēstules iznākums?
— Jūs zināt, es tiku ieslodzīts cietumā, bet jūs nezināt, cik ilgi es tur sabiju. Jūs nezināt, ka es četrpadsmit gadus dažas verstis no jums smaku Ifas cietumā. Jūs nezināt, ka es šinīs četrpadsmit gados dienu no dienas atjaunoju zvērestu atriebties, — kaut gan es vēl nezināju, ka jūs esat apprecējusi manu nodevēju Fernānu, ka mans tēvs miris, miris badā!