— Taisnais Dievs! — stenēja Mersedese.
— Bet to visu es dabūju zināt, kad pēc četrpadsmit gadiem tiku ārā no cietuma, un pie Mersedeses, kura bija dzīva, un mana tēva, kurš bija miris badā, es zvērēju atriebties Fernānam, un es atriebjos!
— Un vai tiešām esat pārliecināts, ka tas bija nelaimīgais Fernāns?
— Nelaimīgais? Vai tad tāda nodevība bija viņam kaut kas neparasts? Apdomājiet: viņš, Francijas audzēknis, pārgāja pie angļiem; būdams spānietis, viņš kāvās pret Spāniju; Ali Tebelina pašā ar mīlestību apveltīts kalps, viņš savu labdari nodeva un nokāva, — kas tad ir šī vēstule, salīdzinot ar to visu? Nodevība aiz mīlestības, ko sieviete, kura viņu precējusi, labprāt piedos, bet ko nevar tik labprāt piedot tas, kuru viņš nodevis. Franči nav atriebušies savam nodevējam, spānieši nav viņu nošāvuši, Ali Tebelins pašā, dziļi kapā gulēdams, nevarēja viņu sodīt, bet es, pārdots un ari kapā iemests, esmu izbēdzis no šā kapa ar likteņa lēmumu, un liktenis grib, lai es atriebtos.
Nabaga sieviete bez spēka saļima un nokrita uz ceļiem.
— Piedodiet, Edmon, piedodiet manis dēļ, kura jūs vēl tagad mīl. Tikai laulātas sievas cienība atturēja mātes un mīļākās uzliesmojumu.
Viņas piere gandrīz vai skāra grīdu.
Grāfs piesteidzās pie viņas un viņu piecēla. , Monte-Kristo vīrišķīgā seja no sāpēm un ienaida bija gluži draudoša, viņa to uzlūkoja ar bailēm.
— Es lai šos nolādētos nesadragāju, es lai neizpildu likteņa lēmumu? Nē, nē, tas nevar būt! — viņš čukstēja. — Nē, tas tā nebūs, cienījamā kundze.
— Edmon, — teica nelaimīgā māte, izmēģinādama katru līdzekli, — kad es jūs saucu par Edmonu, kāpēc jūs mani nesaucat par Mersedesi?
— Mersedese, — atkārtoja Monte-Kristo, — ak jā, jums taisnība, šis vāids man aizvien vēl ir dārgs. Ak, es jūsu vārdu dziļākās skumjās tiku dvesis, es to asajās sāpēs čukstēju, es to izmisuma niknumā izkliedzu. Aukstuma kratīts, uz savas guļasvietas cisām sēdēdams vai karstuma mo- cits, es par jums domāju, Mersedese, un tagad man vajag atriebties. Mersedese, jā, četrpadsmit gadus es esmu raudājis, četrpadsmit gadus esmu cietis necilvēcīgas mokas, un tagad es atriebšos.
Un Edmons, baidīdamies, ka nespēs turēties pretim tās vienīgās sievietes lūgumam, kuru viņš tik ļoti bija mīlējis, pūlējās atkal sakurt visu savu ienaidu.
— Atriebieties, Edmon, — sauca izmocītā māte, — bet tikai vainīgajiem, — viņam, man, bet ne manam dēlam!
— Tēvu grēki piemeklēs bērnus līdz trešajam un ceturtajam augumam, saka Dievs. Vai man būt labākam par Dievu?
— Bet Dievam ir laiks un mūžība, to abu pietrūkst cilvēkam — Edmon! — iesaucās Mersedese, izstiepdama rokas pret grāfu. — Edmon, kopš es jūs pazīstu, jūsu vārdu esmu pielūgusi, Edmon, mans draugs, vai šis cēlais tēls lai kļūst neskaidrs, kas tik skaidri atspoguļojas manā sirdī? Ak, kad jūs varētu tās lūgšanas skaitīt, kuras es par jums sūtīju pie Dieva, kamēr es zināju, ka jūs dzīvojat, un kamēr es ticēju, ka jūs esat miris! Ak, es domāju, ka jūsu miesas guļ kādā no tiem dziļumiem, kuros cietumsargi mēdz nogremdēt ieslodzīto ķermeņus, Un raudāju. Klausieties, desmit gadus es sapņoju aizvien to pašu sapni, ka jūs kā dzīvs līķis tikāt iemests jūrā. Man tika stāstīts, ka jūs esot gribējis bēgt, cita, nomiruša cietumnieka vietā ielīdis maisā, ticis nosviests no klints zemē, un tikai, kad jūs, uz klints sadragājoties, esat iekliedzies, sargi nojautusi, ka nosvieduši dzīvu cilvēku. Desmit gadus es ik naktis redzēju šo briesmīgo skatu, ik nakti dzirdēju šo briesmīgo kliedzienu, no kura uzmodos drebēdama un sastingusi. Ticiet man, Edmon, arī es esmu vainīga un sodāma, tomēr esmu šausmīgi cietusi.
— Vai jūsu tēvs nomira badā, kamēr jūs bijāt tālu? — iekliedzās Monte-Kristo, savus matus plēsdams. - Vai jūs redzējāt, ka dievinātā mīļākā pati apprecēja jūsu nodevēju, kamēr jūs smakāt cietumā?
— Nē, — dobji teica Mersedese, — bet es redzēju to viru, kuru es mīlu, kļūstam par mana dēla slepkavu.
Šinīs grāfienes vārdos bija tik daudz aizgrābjošu sāpju, tik dziļš izmisums, ka Edmonu pārmāca spējas elsas.
Lauva bija pārvarēts, atriebējs — uzvarēts!
— Ko jūs prasāt? — viņš jautāja. — Lai jūsu dēls paliek dzīvs? Labi, viņš paliks dzīvs…
Mersedese iekliedzās, kas izbūra no Edmona acīm divas assaras, kuras tomēr tūdaļ izzuda.
— Ak, — viņa iesaucās, spiezdama Monte-Kristo roku pie savām lūpām, — paldies, paldies, Edmon, ak, tagad es to varu teikt, tagad runāji tu, kuru es aizvien tik dziļi tiku mīlējusi, kuru es nekad netiku aizmirsusi! Ak, es to varu teikt!
— Toties drošāk varat to teikt, — atbildēja grāfs, — ka nabaga Ed- mons arī tagad ne jau ilgi būs jūsu mīlēts. Mironis atgriežas kapā, ēna pazūd naktī.
— Ko jūs sakāt, Edmon?
— Es saku, ka man jāmirst, ja jūs tā gribat.
— Mirt! Kas tā ir teicis? Kas runā par miršanu? No kurienes jums nāk šis domas par miršanu?
— Jūs taču negribēsit, ka es, kuru draugu klātbūtnē atklāti aizskāris bērns, kas kā ar uzvaru lielīsies ar manu piedošanu, — jūs taču negribēsit, ka es vēl acumirkli ilgāk dzīvoju? Pēc jums, Mersedese, es pats sevi, tas ir, cilvēcisko cienību, visvairāk esmu mīlējis, jūs ar vienu vārdu to izpostāt, jūs laužat manu spēku, un es mirstu!
— Bet šī divkauja nenotiks, Edmon, ja jūs piedosit!
— Tā notiks, tikai ar to atšķirību, ka manas un nevis jūsu dēla asinis rasinās zemi.
Mersedese skaļi iekliedzās un steidzās Edmonam klāt, bet piepeši palika stāvot.
— Edmon, — viņa teica svinīgi, — pār mums ir debesis, tām es uzticos, jo esmu jūs atkal dzīvu redzējusi. Debesu apsardzību gaidīdama, es pa ļaujos uz jūsu vārdu. Jūs sakāt, ka mans dēls dzīvos, vai ne?
— Jā, cienījamā kundze, — viņš teica, izbrīnījies, ka tā, kuru viņš tik ļoti ir mīlējis, tik mierīgi un vienaldzīgi pieņēma viņa upuri, viņa dzīvību.