— Edmon, — teica Mersedese, — cik augstsirdīgs, cik cēls jūs esat! Cik lieliski ir just līdzcietību ar nabaga sievietes sāpēm! Ak, es esmu vairāk no sāpēm nekā no vecuma nospiesta, un ne smaids, ne skatiens nespēj manam Edmonam acu priekšā uzburt to Mersedesi, kuru viņš sauca par savu! Ak, es atkārtoju, arī es esmu daudz cietusi, ir bēdīgi visu dzīvi pavadīt bez viena prieka stara. Man nepalika nevienas cerības, bet dzīvībai šeit nevar būi gals. Es to sajūtu no tā, kas manā sirdī dzīvo. Edmon, cik skaisti, cik cēli ir piedot tā, kā jūs to darāt!
— Tā jūs sakāt, Mersedese, bet ko jūs sacītu, ja zinātu visu manu upuru lielumu? Iedomājieties, ka Dievs, kad bija radījis pasauli, piepeši liktu apturēts, lai kādam eņģelim aiztaupītu asaru, ko eņģelis būtu raudājis par mūsu grēkiem, — iedomājieties, ka Dievs būtu, kad viss sagatavots un apaugļots, piepeši izdzēsis savas saules, zemi ar kāju atgrūdis atpakaļ mūžīgā tumsībā, — iedomājieties to, tad jūs varbūt sapratīsit, ko es jums esmu upurējis.
Mersedese uzlūkoja grāfu ar skatienu, kurā savienojās izbrīns, dievināšana un pateicība.
Edmons paslēpa savu kvēlojošo seju rokās.
— Edmon, — viņa turpināja, — jūs redzēsit, kaut arī mani vaigi ir nobāluši, manu acu uguns izdzisusi, mans skaistums noziedējis, ka šī Mersedese nekādā ziņā nelīdzinās vairs tai bijušai, — viņai tomēr aizvien palikusi tā pati sirds! Dzīvo sveiks, Edmon, man nekas vairs nav ko lūgt no Debesīm, es tevi esmu atkal redzējusi tikpat cienīgu, tikpat lielu kā agrāk, — dzīvo sveiks, Edmon, un paldies!
Edmons nekā neatbildēja.
Mersedese atvēra durvis un nozuda, iekams vēl grāfs bija atmodies no savām dziļajām sāpēm.
Invalīdu tornī pulkstenis sita vienu, kad Morserfa kundzes rati norībēja Elizejas laukos un uzmodināja Edmonu no viņa sapņiem.
— Nelaimīgais, — viņš teica, — kāpēc es tajā dienā, kad zvērēju atriebties, neizrāvu sev sirdi!
XIII
Divkauja
Kad Mersedese bija aizbraukusi, ap Monte-Kristo visapkārt bija nakts. Viņa sparīgais gars aizmiga, kā miesas nogurst no pārāka nokausējuina.
— Tātad, — viņš teica, kamēr sveces tumši dega un sulaiņi nepacietīgi gaidīja priekšistabā, — tātad visa šī lēni sagatavotā, ar tik lielām pūlēm
uzceltā ēka ar vienu sitienu, vienu vārdu, vienu dvesmu ir sadragāta! Un es, kas biju tik lepns, kad no neģēlīgā cietuma biju atsvabinājies, kas tiku tik liels un varens, es rīt būšu pīšļiem līdzīgs! Ak, es nenožēloju miesas nāvi, miesas iznīkšana ir tas miers un gals, uz kuru viss noved, uz kuru cer katrs nelaimīgais, pēc kura es tik ilgi vaidēju, kuru es tik tikko nesasniedzu bada nāvē, kad Faria parādījās manā cietumā. Kas man ir nāve? Nē, ne dzīvību es nožēloju, bet savus ilgi lolotos nodomus atriebt šiem vīriem, šīs neģēlīgās kārtības priekšstāvjiem, par visām mokām, kuras viņa, šī dzīves kārtība, man uzlikusi kā visu nelaimīgo, mocīto, apspiesto, zemo pasaules bērnu priekšstāvim. Es atriebju sevi un savā personā atriebju visas pasaules ciešanas! Vai ne tādiem līdzekļiem jāatriebjas — un vai cīņa citādi jāved? Vai es nezinu, kas bija jādara, lai izlīdzinātu netaisnību un varmācību un dotu godu taisnībai?
Šī nasta, šis uzdevums bija gan pārāks par maniem spēkiem! Tas bija mans vēlējums, mana griba, bet varbūt ne man tas uzdots. Nelaime atkal atgriežas pēc četrpadsmit gadiem izmisuma un desmit gadiem cerības. Mans spēks to nepanāks, viens cilvēks to nepanāks, tur visiem jāiet kopā!
Mani, kas bija viens, pārmāca mana paša sirds, šī sirds, kuru es domāju mirušu sev, mirušu maigām jūtām; bet sirds bija tikai sastingusi, sievietes mīļā balss to atkal uzmodināja, es biju vājš un padevos sirds sāpīgai pukstēšanai.
Viņa domas neviļus atkal griezās pie šīs sievietes un tad uz nākamo briesmīgo rītu.
— Vai tas ir iespējams, ka šī sieviete, kuras sirds bija tik skaidra, ka Mersedese aiz patmīlības pieļāva, lai es mirstu savas dzīvības pilnā spēkā un svaigumā? Nevar būt, ka mātes mīlestība to dzītu tik tālu nost no cilvēcības! Nē, laikam viņa gribēs izrādīt kādu aizgrābjošu skatu, metīsies zobenu starpā, un viss kļūs tik smieklīgs.
Un dusmu sārtums pārklāja Monte-Kristo pieri.
— Smieklīgums kritis uz mani, — viņš atkārtoja. — Es smieklīgs! Nē, nē, tad jau labāk mirt!
— Blēņas! — viņš pēc brīža atkal turpināja. — Nekad šis jaunais cilvēks neticēs, ka mana nāve bija pašnāvība, un tomēr manas piemiņas gods to prasa, — ak, tā nav lepniba un iedomība, bet patiesa cienība, — mans gods to prasa, lai pasaule uzzina, ka es pats no brīvas gribas pacēlu pret sevi savu spēcīgo roku. Jā, tā tam jābūt, tā es gribu!
Un, paņemdams spalvu un izvilkdams kādu dokumentu no galda atvilktnes, viņš uz šā dokumenta, kurš bija viņa testaments, uzrakstīja piezīmi, no kuras bija redzams, ka viņš pats sev nolēmis nāvi.
— Es daru to tevis dēļ, taisnība, ne manis dēļ. Desmit gadus es esmu sevi uzlūkojis par tavu ieroci, un nedz Morserfs, nedz Danglārs un prokurors lai neiedomājas, ka netīšs gadījums viņus atsvabinājis no viņu soģa un atriebēja. Lai viņi zina, ka liktenis, kurš viņiem bija jau sodu nospriedis, tika aizkavēts ar manu gribu, un ka no soda tāpēc viņi neizbēgs, bet mana laicīgā soda vietā stāsies mūžīgā nākamā paaudze ar savu vēl briesmīgāko sodu, kurš noslaucīs visu veco, grēcīgo pasauli.
• Zeltaina dienas gaisma lēni sāka atspīdēt viņa bālo, drūmo vaigu.
Pulkstenis rādīja pieci no rīta.
Piepeši Monte-Kristo šķita sadzirdam apspiestu nopūtu; viņš pagrieza galvu un lūkojās visapkārt, bet nekā neredzēja. Tomēr troksnis atkārtojās un nebija vairs šaubu par to.
Monte-Kristo piecēlās; atvērās durvis un ieraudzīja krēslā sēžam Haidi ar nolaistām rokām, atliektu skaisto galvu, kura, no ilga nomoda nogurdināta, pie durvīm bija aizmigusi.