Durvju troksnis viņu uzmodināja.
Monte-Kristo viņu skumīgi uzlūkoja.
— Viņa atcerējās, ka viņai ir tēvs; bet es aizmirsu, ka man ir meita, —'" viņš teica pie sevis.
Tad viņš sēri papurināja galvu un turpināja:
— Nabaga Haide, viņa gribēja mani redzēt, ar mani runāt; viņa kaut kā baidījās, kaut ko nomanīja… Ak, es nevaru aiziet, viņai ardievas neteicis, es nevaru mirt, viņu nenovēlējis kāda apsardzībai.
Un viņš klusi aizgāja atpakaļ un uzrakstīja vēl šādas rindiņas testamentā:
„Es novēlu Maksimiliānam Morelim, spahu kapteinim, mana vecā patrona Pētera Moreļa dēlam, 20 miljonus frankus, no kuriem kādu daļu viņš var dot savai māsai Jūlijai un svainim Emanuēlam, ja viņš domā, ka liela bagātība nevar kaitēt viņu laimei. Šie divdesmit miljoni ir nolikti manā alā Monte-Kristo salā, un noslēpumu zina Bertučio kungs.
Ja Moreļa sirds ir brīva un viņš grib precēt Haidi, Alī Tebelina pašā meitu, kuru es esmu uzaudzinājis ar tēva rūpību un kura pret mani juta meitas mīlestību un sirsnību, tad viņš izpildīs ja ne manu pēdējo gribu, tad taču pēdējo vēlējumu.
Šis testaments jau ir iecēlis Haidi par mantinieci manai pārējai mantai, kura pastāv muižās, angļu, austriešu un holandiešu valsts rentes zīmēs un manos namos un pilīs, un to ierīkojumā. Kad šie divdesmit miljoni un novēlējumi maniem apkalpotājiem un vispārējiem mērķiem būs novilkti, tad viņas daļā nākas vēl apmēram 60 miljoni franku."
Kad viņš bija uzrakstījis šīs rindiņas, viņš aiz sevis izdzirda iekliegšanos.
Spalva viņam izkrita no rokas.
— Haide, — viņš iesaucās, — tu lasīji?
Tiešām, meitene bija pamodusies un pa tepiķiem klusi pienākusi pie Monte-Kristo.
— Mans pavēlniek, — viņa iesaucās, — kāpēc tu tā raksti un šinī stundā? Kāpēc tu man atstāj savu mantu? Vai tu gribi mani pamest?
— Es došos tālā ceļojumā, mans bērns, — atbildēja Monte-Kristo bezgala maigi un sērīgi, — un ja man kāda nelaime gadīsies…
Monte-Kristo apklusa.
— Nu? — jautāja Haide tādā balsī, kādu Monte-Kristo vēl nekad no viņas nebija dzirdējis un no kuras viņš nodrebēja.
— Ja man gadītos nelaime, — viņš turpināja, — es gribu, lai mana meita kļūst laimīga.
Skumji smaidīdama, Haide purināja galvu.
— Vai tu gribi mirt, mans pavēlniek?
— Tās ir labas domas, mans bērns, — teica Monte-Kristo.
— Labi, kad tu gribi mirt, noraksti citam savu mantu, jo… kad tu mirsti… man nekas vairs nav vajadzīgs.
Un, dokumentu sagrābdama, viņa to saplēsa četros gabalos un nosvieda uz grīdas. Tad viņa pati paģībusi nokrita zemē.
Monte-Kristo noliecās pār viņu, paņēma savās rokās, un, uzlūkojot šo skaisto, tagad tik bālo vaigu, šo daiļo pieri, šo sastingušo ķermeni, viņam pirmo reizi ienāca prātā domas, ka varbūt Haide viņu mīl citādi nekā meita savu tēvu.
— Ak, — viņš čukstēja dziļā izmisumā, — es varbūt vēl varēju kļūt laimīgs!
Tad viņš nonesa Haidi viņas istabā un nodeva viņas sievu rokās. Pats viņš atkal devās savā kabinetā un no jauna rakstīja saplēsto testamentu.
Tiklīdz viņš bija šo darbu pabeidzis, kad kaut kādi rati iebrauca viņa pagalmā; izkāpa Emanuēls un Maksimiliāns.
— Labi, bija jau laiks, — teica Monte-Kristo un noslēdza testamentu ar zīmogu.
Morelis ienāca divdesmit minūtes pirms noteiktā laika.
— Es varbūt nāku mazliet par agru, grāf, — viņš teica, — bet es nevarēju gulēt, un tā mums laikam ir gājis visiem. Man vajadzēja jūs redzēt, lai savus spēkus stiprinātu pie jūsu dūšīgās vīrišķības.
Šī sirsnība pārņēma Monte-Kristo, un viņš ne vien, kā parasts, sniedza Morelim roku, bet viņu arī apkampa.
— Moreli, šī ir skaista diena, jo tā pierāda man, ka tāds vīrs kā jūs mani mīl. Jūs tātad pavadīsit mani?
— Vai tad jūs par to vēl šaubījāties? - jautāja Morelis.
— Bet ja nu man nebūtu taisnība…
— Klausieties, es jūs vakar novēroju visa šā skata laikā, visu nakti domāju par jūsu pašpaļāvību un teicu, ka uz jūsu pieres rakstīta taisnība, vai arī vairs nevar ticēt cilvēka vaigam.
— Bet, Maksimiliān, Albērs ir jūsu draugs.
— Tikai paziņa.
— Jūs mūs abus pirmo reizi redzējāt vienā dienā.
— Jā, bet jūs redzat, ka jums vajadzēja man to atgādināt.
— Paldies, Morei!
Grāfs apsveicinājās ar Emanuēlu un tad piezvanīja Alī, un lika viņam testamentu aiznest pie notāra.
— Tas ir mans testaments, Morei, pēc manas nāves jūs to dzirdēsit.
— Kā? — iesaucās Morelis. — Jūs mirsit?
— Mans draugs, viss iepriekš jāapdomā. Bet ko jūs vēl vakar darījāt?
— Es biju pie Tortoni un atradu tur, kā biju cerējis, Bošānu un Šato- Reno. Es atzīstos, ka viņus meklēju.
— Bet kāpēc? Viss jau bija norunāts.
— Klausieties, grāf, lieta ir nopietna, nenovēršama, jo apvainojums bija atklāts, visi par to runāja.
— Nu?
— Es cerēju uz ieroču pārmaiņu. Es labāk vēlējos zobenu, jo pistole ir akla.
— Un vai tas jums izdevās? — jautāja Monte-Kristo, un cerības stars uzliesmoja viņa acīs.
— Nē, jo visi pazīst jūsu veiklību zobenu kaujā, par ko stāstījis vingrotāju meistars.
— Un vai jūs zināt, kā es šauju?
— Nē.
— Labi, mums vēl ir laiks, uzmanieties!
Un Monte-Kristo izņēma tās pašas ziloņkaula pistoles, ar kurām mēdza vingrināties, piestiprināja pie mērķa spēļu kārti un nošāva visas acis.
Pie katra šāviena Morelis kļuva bālāks.
Viņš aplūkoja lodes, ar kurām grāfs bija izdarījis šos meistaršāvienus, un redzēja, ka tās nav lielākas par stirnu skrotīm.
— Palūk, Emanuēl, tas ir šausmīgi! — viņš teica.