Tad viņš vērsās pie grāfa.
— Grāf, Dieva dēļ, — viņš teica, — nenonāvējiet Albēru, viņam ir māte!
— Tā ir taisnība, man nav mātes.
Šos vārdus Monte-Kristo izrunāja tādā balsī, ka Morelis nodrebēja.
— Jūs esat apvainotais, grāf!
— Jā, protams, ko jūs gribat ar to teikt?
— Es gribu teikt, ka jums pienākas šaut pirmajam.
— Man pirmajam?
— Jā. To es pieprasīju.
— Uz cik soļiem?
— Uz divdesmit.
Briesmīgi smiekli atskanēja no grāfa lūpām.
— Morei, — viņš teica, — nekad neaizmirstiet, ko nupat tikāt redzējis šaušanā.
— Ak, — teica Morelis, — lai Albēru glābtu, es paļaujos vienīgi uz jūsu uztraukumu.
— Es — uztraukts?! — smējās Monte-Kristo.
— Vai uz jūsu aukstsirdību; jums es to varu teikt, citiem tas būtu smieklīgi.
— Nu?
— Sašaujiet viņa roku, ievainojiet, bet nenonāvējiet.
— Morei, klausieties vēl šo, — teica Monte-Kristo, — šis lūgums ir lieks: Morserfa kungs ar saviem draugiem aizies sveiks un vesels, kamēr es…
— Nu? Kamēr jūs?
— Ā, tā ir cita lieta, — mani aiznesīs.
— Mans Dievs! — iesaucās Morelis un Emanuēls.
— Jā, mani kungi, es jums saku, Morserfs mani nošaus, — teica Monte-Kristo.
Morelis uzlūkoja grāfu nesaprazdams.
— Bet kas tad jums kopš vakardienas ir noticis?
— Kas notika Brutam pirms kaujas pie Filipīnām? Es redzēju spoku.
— Un šis spoks?
— Man teica, ka es esot diezgan dzīvojis.
Morelis un Emanuēls satrūkušies uzlūkoja viens otru. Monte-Kristo paskatījās pulkstenī.
— Iesim, —. viņš teica, — ir jau laiks.
Kad viņi soļoja pa gaiteni, grāfs pie kādām durvīm palika stāvot, kamēr Morelis un Emanuēls gāja tālāk, bet ejot tie istabā dzirdēja it kā apspiestu elsošanu.
Viņi visi trīs iekāpa ratos un pirmie nonāca divkaujas vietā.
— Kungs, atvainojiet, — teica Batistens, kurš bija sekojis savam kungam ar neaprakstāmām bailēm, — man liekas, tur aiz kokiem ir kāda ekipāža.
Monte-Kristo izlēca no ratiem un palīdzēja izkāpt Morelim un Emanuēlam.
Morelis saņēma Monte-Kristo roku savās rokās.
— Tādai vajag būt, — viņš teica, — tā vīra rokai, kura dzīvība dibinās uz viņa lietas taisnību.
Monte-Kristo ar Moreli pagāja dažus solus uz priekšu.
— Maksimiliān, — jautāja Monte-Kristo, — vai jūsu sirds ir brīva?
Jauneklis izbrīnījies uzlukoja Monte-Kristo.
— Es mīlu kādu meiteni, grāf.
— Ļoti?
— Vairāk nekā savu dzīvību.
— Ak, — klusi teica Monte-Kristo, — atkal viena pievilta cerība. Nabaga Haide.
— Tiešām, grāf, — teica Morelis, — ja es jūs labi nepazītu, es jūs uzskatītu par mazāk drošsirdīgu, nekā jūs tiešām esat.
— Tāpēc, ka es domāju par kādu cilvēku, kuru atstāšu, un nopūšos! Ak, Morei, es domāju, ka jums ir augstāks jēdziens par dūšu. Bet jūs jau esat kareivis. Vai gan mani nāve spēj baidīt? Mani, kas divdesmit gadus karājies starp dzīvību un nāvi!
Tagad jau bija redzami pretinieki.
— Vai jūs savas pistoles paņēmāt līdzi? — jautāja Morelis.
— Kāpēc? Tiem kungiem taču būs līdzi. Bet tik vienu es lūdzu, nevediet nekādas sarunas!
Morelis piegāja pie Bošāna un Šato-Reno un sasveicinājās ar viņiem, kaut gan ne laipni, tomēr pieklājīgi.
— Atvainojiet, — teica Morelis, — bet es neredzu Morserfa kungu?
— Viņš mums šodien lika teikt, lai mēs viņu šeit sagaidām.
— Ā! — teica Morelis.
— Vēl jau arī nav astoņi, — iebilda Bošāns.
Te arī pilnos auļos piebrauca kāda ekipāža.
— Mani kungi, — teica Morelis, — visādā ziņā jūs esat paņēmuši līdzi pistoles, jo grāfs Monte-Kristo ir atsacījies no tiesībām lietot savus ieročus.
— Mēs paredzējām šo smalkjūtību no grāfa puses, — teica Bošāns, — un paņēmām līdzi vēl gluži jaunas, nelietotas pistoles. Aplūkojiet, ja vēlaties!
Pa to laiku no ekipāžas izkāpa un tuvojās nevis Morserfs, bet gan Franss d'Epinē un Debrē.
— Mēs esam šeit, — teica Franss, — pēc Albēra lūguma.
Bošāns un Šato-Reno izbrīnījušies uzlūkoja viens otru.
— Mani kungi, — teica Morelis, — man liekas, es saprotu: vakar es saņēmu no Morserfa kunga vēstuli ar lūgumu būt operā…
— Mēs ari, — teica Franss un Debrē.
— Viņš tātad ir gribējis, lai mēs visi esam klāt pie izaicinājuma un nu ari pie divkaujas.
— Jā, kapteiņa kungs, — iesaucās jaunie ļaudis, — tā laikam būs.
— Bet tomēr, — teica Šato-Reno, — ir jau desmit minūtes pāri astoņiem un Albēra vēl nav.
— Tur viņš ir, — iesaucās Bošāns, — bet jāšus un sulaiņa pavadīts!
— Kas par neuzmanību jāt, kad grib šauties ar pistolēm, — roka drebēs. Un es viņam to visu smalki vakar teicu, — žēlojās Šato-Reno.
— Un, lūk, vēl vaļējos svārkos un baltā vestē! — iesaucās Bošāns. — Kāpēc viņš nav licis uzzīmēt vēl melnu plankumu uz vestes, lai labāk varētu uz viņu mērķēt!
Pa to laiku Albērs bija piejājis un, nolēcis no zirga, pienāca pie jaunajiem cilvēkiem.
Viņš bija ļoti bāls, viņa acis sarkanas un uztūkušas; acīmredzot viņš visu nakti nebija gulējis.
Morelis mazliet atkāpās, kad pienāca Albērs.
— Arī jūs esat šeit, kapteiņa kungs! — teica Albērs, — tūkstošreiz paldies! Panāciet jel tuvāk!
— Mans kungs, — atteica Morelis, — jūs varbūt nezināt, ka es esmu grāfa Monte-Kristo sekundants?
— Es nezināju, bet tā domāju. Jo labāk! Jo vairāk goda vīru šeit ir kopā, jo vairāk es būšu apmierināts.
Morelis gribēja iet paziņot grāfam Monte-Kristo, ka divkauja var sākties. Bošāns izņēma pistoles.
— Pagaidiet, mani kungi, — teica Albērs, - man grāfam Monte-Kristo jāsaka dažus vārdus.