— Viņam vienam? — jautāja Morelis.
— Nē, jūsu visu klātbūtnē, mani kungi.
Albēra liecinieki izbrīnījušies saskatījās. Morelis, priecīgs par tādu laimīgu starpgadījumu, aizsteidzās pie grāfa Monte-Kristo, kurš kādā bla- kusgatvē pastaigājās ar Emanuēlu.
— Ko viņš grib? - jautāja Monte-Kristo. - Lai viņš tikai no Dieva puses nemēģina izteikt jaunus apvainojumus!
— Nē, tāds, es domāju, nav viņa nolūks, — atteica Morelis.
Tad Monte-Kristo savu liecinieku pavadībā un mierīgu seju tuvojās Albēram, kurš bija briesmīgi uztraukts.
Trīs soju attālumā viens no otra Albērs un Monte-Kristo palika stāvot.
— Mani kungi, — teica Albērs, — pienāciet tuvāk, es vēlos, lai jums nepazustu neviens vārds no tā, ko es gribu teikt grāfam Monte-Kristo kungam. Jo jums vajadzēs katru no šiem vārdiem atkārtot katram, kas gribēs to dzirdēt.
— Es esmu gatavs klausīties, — teica grāfs Monte-Kristo.
— Mans kungs, — iesāka Albērs, kura balss no sākuma bija nedroša, bet ar katru vārdu kļuva stiprāka. — Es vakar pārmetu jums, ka jūs esat šeit izpaudis Morserfa kunga darbu Epirā, jo, lai arī grāfs Morserfs būtu diezin cik vainīgs, jums, pēc manām domām, nepiederēja tiesības viņu sodīt un tiesāt. Šodien, mans kungs, es zinu, ka jums šīs tiesības ir. Tomēr ne Fernāna Mondego nodevība pret Alī Tebelina pašā liek man tik labprātīgi atvainoties jūsu priekšā, bet zvejnieka Fernāna nodevība pret jums pašu un jums no tā izcēlusies nedzirdētā nelaime piespiež mani spert šo soli. Un tātad es saku un izskaidroju skaļi: jā, mans kungs, jums ir tiesības atriebties manam tēvam, un es, viņa dēls, pateicos jums, ka jūs neesat nekā vairāk darījis!
Ja zibens būtu iespēris, tas nebūtu pārsteidzis lieciniekus vairāk kā šis negaidītais Albēra izskaidrojums.
Monte-Kristo ar siltu pateicību noskatījās uz jauno cilvēku un nevarēja vien beigt viņu apbrīnot, jo viņš labi pazina Albēra kaislīgo dedzību un viņa drošsirdību, kuru bija redzējis Luidži Vampas laupītāju alā. Tagad Monte-Kristo noprata, ka šeit izpaužas Mersedeses iespaids, un kāpēc šī cēlā sirds bija naktī tik klusi pieņēmusi viņa upuri.
— Tagad, mans kungs, — turpināja Albērs, — ja jūs uzskatāt, ka mana atvainošanās ir pietiekama, sniedziet man roku! Es darīju pareizi ļaužu priekšā, jūs — augstākās taisnības priekšā. Tikai eņģelis varēja vienu no mums glābt no nāves, un šis eņģelis mums ir parādījies. Viņš gan nav varējis padarīt mūs par draugiem, — liktenis to, diemžēl, nepieļauj, — bet tomēr licis mums vienam otru cienīt.
Dziļi elpodams un aizgrābts, Monte-Kristo sniedza Albēram roku, kuru tas satvēra ar cienību.
— Mani kungi, — Albērs teica, — Monte-Kristo kungs pieņem manu atvainošanos. Tagad mana pārsteigšanās atkal ir izlīdzināta. Es ceru, ka ļaudis neuzskatīs mani par gļēvuli tāpēc, ka es esmu darījis, ko sirdsapziņa man likusi. Bet, ja kāds tomēr mani turētu par gļēvuli, — viņš piebilda, lepni galvu paceldams un droši uzlūkodams lieciniekus, — tad es esmu katrā laikā gatavs katram pierādīt ar ieročiem rokās, ka viņš maldās.
— Kas tad šonakt var būt noticis? — Bošāns jautāja Šato-Reno, — man šķiet, ka mēs šeit spēlējam ļoti bēdīgu lomu.
— Tiešām, — atteica barons, — tas, ko Albērs dara, vai nu ir kaut kas gluži nepieklājīgs, vai arī ļoti skaists.
Monte-Kristo jutās gluži nospiests no šo divdesmit četru gadu atmiņu nastas, un viņa domas bija pārņemtas ar šo varonīgo sievieti, kura sava dēla dzīvību bija no viņa atprasījusi, kurai viņš bija upurējis savu dzīvību un kuru nu viņa bija glābusi, atklādama savam dēlam briesmīgu ģimenes noslēpumu, kas jaunā cilvēka sirdi uz mūžu iznicināja bērna mīlestību. Un grāfs vēl vairāk nostiprinājās domās, ka viņam liktenis uzticējis atriebēja loma.
XIV
Māte un dēls
Kad Monte-Kristo ar saviem lieciniekiem un arī Franss un Debrē bija aizgājuši, Albērs palika viens ar Šato-Reno un Bošānu. Albērs uzlūkoja viņus kaut arī ne bailīgi, tomēr jautājoši.
- Mans mīļais draugs, — pēdīgi teica Bošāns, - atļaujiet, ka es jums vēlu laimi sakarā ar šīs nepatīkamās lietas tik negaidītu atrisinājumu.
Albērs palika mēmi stāvot, nogrimis savos sapņos. Šato-Reno aprobežojās ar to, ka ar lokanu niedrīti sita sev pa zābakiem.
— Vai mēs neatgriezīsimies pilsētā? — viņš pārtrauca neomulīgo klusēšanu.
— Ļaujiet man vēlēt laimes Morserfa kungam, — atteica Bošāns, — viņš šodien izrādīja tādu retu augstsirdību.
— A-jā… — teica barons.
— Es nemaz nebiju pieradis, — turpināja Bošāns, — redzēt tik lielu pašsavaldīšanos.
— Protams, es to nemaz nespētu, — ļoti vēsi piebilda Šato-Reno.
— Mani kungi, — viņus pārtrauca Albērs, — man liekas, ka jūs neievērojāt, ka starp Monte-Kristo kungu un mani ir noticis kaut kas ļoti nopietns…
— Ak jā, — tūdaļ atteica barons, — bet neviens no mūsu sabiedrības locekļiem nesapratīs jūsu varonību, un agrāk vai vēlāk jūs būsit spiests pierādīt, ka jūsu nolūks nebija šodien saudzēt savu dzīvību. Vai lai es jums dodu drauga padomu? Ceļojiet uz svešām zemēm, piemēram, uz Krieviju, kur ļaudis goda jautājumos nav tik viegli aizskarami kā pie mums Parīzē. Tur vingrinieties zobenu un pistoļu kaujās, un, kad būsit pietiekami aizmirsts, tad varat pārnākt šeit atpakaļ, lai atkal iegūtu vārdu.
— Pateicos, mani kungi, — teica Albērs, auksti pasmīnēdams, — es tiešām atstāšu Franciju arī bez jūsu padoma. Tāpat es jums pateicos par pakalpojumu, ka bijāt man par lieciniekiem. Šis draudzības pierādījums man palika dziļi sirdī, jo pēc tiem vārdiem, kurus es no jums tagad dzirdu, tikai to paturēšu atmiņā.
Šato-Reno un Bošāns bija pārsteigti, sevišķi par to balsi, kādā Albērs runāja ar viņiem, un, jo ilgāk, jo viņu stāvoklis kļuva neomulīgāks.