Jūs esat augstsirdīgs vīrs, Albēr, bet varbūt lepnums jūs dara aklu. Ak, būtu nepareizi, ja Jūs pieņemtu no cita to, ko man ir tiesība Jums piedāvāt. Jūs lūdz uzturēt Jūsu mātes dzīvību, Albēr, tas vīrs, kura tēvs Jūsu tēva dēļ mira badā un izmisumā."
Bāls un nekustēdamies Albērs gaidīja, ko teiks māte.
— Es to pieņemu, mans dēls, — viņa teica, — viņam ir tiesība samaksāt manu iestāšanās naudu klosteri.
Un, noglabādama vēstuli, viņa paņēma dēla roku un gāja stingrākiem soļiem, nekā bija domājusi, caur savām istabām un lejā pa kāpnēm.
XV
Pašslepkava
Pēc nenotikušās divkaujas grāfs Monte-Kristo ar Moreli un Emanuēlu bija devušies uz mājām. Emanuēls skaļi izsacīja savu prieku par laimīgo iznākumu, kamēr Morelis sēdēja klusi un tikai viņa spīdošās acīs varēja lasīt prieku.
Pie pilsētas šķēršiem gaidīja Bertučio, kurš, grāfam pateicis dažus klusus vārdus, aizsteidzās atkal projām — kādā uzdevumā.
Drīz ari Emanuēls atvadījās, un Monte-Kristo paņēma Moreli sev līdzi.
— Lūk, es esmu jums atnesis laimi, — teica Morelis, kad bija palicis viens ar grāfu.
— Brīnišķīgi, — turpināja Morelis, it kā pats ar sevi runādams.
— Kas tad?
— Kas nupat šeit notika. Jo ievērojiet: Albērs ir drošsirdīgs, — teica Morelis, — viņš jau dažas reizes ir piedalījies divkaujās un ļoti labi kāvies.
— Jā, — piekrita grāfs, — es redzēju viņu guļam, kamēr nāves ierocis lidoja pār viņa galvu.
— Labi, ka Albērs nav kareivis, — jo atvainošanās divkaujas laukā…
— Ak, — teica Monte-Kristo, — vai jūs tiešam saprotat tikai rupju, zvērisku kareivju dūšu, kura balstīta uz krietnu degvīna porciju? Ja Albērs, kā jūs pats sakāt, ir dūšīgs, kā viņš var būt reizē gļēvs? Arī mani jūs jau gandrīz vai noturējāt par gļēvuli. Vai tad jūs nejūtat, ka svarīgi, nopietni iemesli lika viņam darīt to, ko viņš darīja?
— Protams, protams, — teica Morelis, — bet es saku kā spāņi: vakar viņš bija dūšīgāks nekā šodien.
— Jūs taču brokastosit kopā ar mani? — teica Monte-Kristo, lai pārtrauktu šo sarunu.
— Nē, es atstāšu jūs pulkstens desmitos.
— Ā, jūs man stāstījāt šorīt, ka jūsu sirds nav brīva…
— Jā, un es eju turp, kur tā saistīta.
— Tad ejiet, — teica Monte-Kristo lēni un sirsnīgi, — un ja jums gadītos kāds šķērslis, tad es jūs lūdzu no visas sirds, atcerieties, ka es esmu jūsu draugs un diezgan varens, ka es varu labprāt izlietoju tiem par labu, kurus es mīlu, un jūs es mīlu, Maksimiliān.
— A, — iesaucās jauneklis, — es jūsu vārdus atcerēšos, kā izlutināti bērni atceras savus vecākus, kad tie viņiem ir vajadzīgi. Varbūt tas acumirklis nav tālu, kad man vajadzēs iet pie jums.
— Labi, kaut jūs tad turētu vārdu! Sveiki!
— Uz redzēšanos!
Ekipāža apstājās pie grāfa nama. Abi izkāpa. Bertučio viņus jau gaidīja.
Tiklīdz Morelis bija aizgājis, Monte-Kristo piesauca Bertučio.
— Nu? — viņš jautāja.
— Viņa atstāj namu.
— Un dēls?
— Viņa sulainis Florentēns domā, ka viņš darīs to pašu.
— Nāc!
Monte-Kristo līdz ar Bertučio iegāja kabinetā, uzrakstīja vēstuli un nodeva to Bertučio.
— Tūdaļ paziņo arī Haidei, ka es esmu pārnācis!
— Te jau es esmu! — iesaucās Haide, kura bija izdzirdusi grāiu atbraucam un bija gluži prieka pārņemta, kad redzēja viņu sveiku un veselu. Visa meitas sajūsma, kas veltīta tēvam, visa mīļākās laimība izlējās šinīs vārdos. Ari Monte-Kristo prieks bija dziļš un sirsnīgs, kaut gan ne tik runātnīgs. Prieks atspirdzina sirdis kā rasa ilgi slāpušu zemi.
Kopš šīs dienas Monte-Kristo manīja sevī jūtas, kurām viņš nebija ticējis: pasaulē bija divas Mersedeses, un viņš vēl varēja kļūt laimīgs.
— Morserfa kungs, — ienākdams teica Batistens, it kā šis vienīgais vārds atvainotu viņa ierašanos.
— Kurš? Tēvs vai dēls? — grāfs jautāja.
— Tēvs.
— Mans Dievs! — iesaucās Haide. — Vai tad vēl viss nav galā?
— To es nezinu, mīļais bērns, — atteica grāfs, — bet, ka tev nav vairs ko baidīties, to es zinu.
— Ak, tu nekad nezināsi, cik ļoti es par tevi baidījos, — teica Haide.
— Pie sava tēva kapa, — teica Monte-Kristo, uzlikdams roku uz Hai- des galvas, — es zvēru tev: ja arī gadīsies nelaime, tā man nekaitēs.
— Es tev ticu, mans pavēlniek, — teica jaunā meitene un sniedza grāfam pieri skūpstam.
Monte-Kristo šis Morserfa apciemojums nebija negaidīts, viņš to bijā tūliņ paredzējis.
Morserfs nebija varējis nociesties, nenoklausīdamies, ko Mersedese ar dēlu bija runājuši; viņš ar nepacietību gaidīja divkaujas iznākumu. Kad Albērs pārnāca, tēva sirdi pārņēma prieks: viņa dēls bija viņu atriebis, jo taču sveiks pārnāca no divkaujas.
Bet velti viņš gaidīja, ka dēls atnāks paziņot viņam prieka vēsti. Tad Morserfs sūtija sulaini apjautāties par divkaujas iznākumu, un tas viņam paziņoja, ka Albērs nav duelējies.
Tad Morserfs, ietērpies savā goda uniformā, paņēmis zem mēteļa līdzi divus zobenus, devās uz Monte-Kristo namu Elizejas laukos.
Trešo reizi Morserfs bija izsoļojis uzgaidāmo zāli, kad ienāca Monte- Kristo.
— A, tiešām Morserfa kungs! — viņš teica. — Es domāju, ka varbūt esmu pārklausījies.
— Jā, es tas esmu, — tas atbildēja sakniebtām lūpām, ka tik tikko varēja saprast viņa vārdus.
— Un kādam apstāklim varu pateikties par prieku jūs šeit redzēt? — teica Monte-Kristo.
— Jums šorīt bija divkauja ar manu dēlu? — jautāja ģenerālis.
— Ā, jūs to zināt?
— Un es ari zinu, ka manam dēlam bija diezgan iemeslu vēlēties jūs nokaut.