— Tiešām gan, bet, kā redzat, viņš mani ne vien nenokāva, bet pat negribēja duelēties.
— Un tomēr viņš jūs uzskatīja par sava tēva nelaimes cēloni?
— Taisnība, mans kungs, — Monte-Kristo teica briesmīgā mierā.
— Bez Šaubām, jūs būsit atvainojies, mans kungs?
— Nē.
— Bet kā tad izskaidrojama viņa izturēšanās?
— Laikam viņš pārliecinājās, ka ir kāds cits, kas vēl daudz vairāk vainīgs nekā es.
— Un kas tas tāds?
— Viņa tēvs.
— Labi, — nobālēdams teica ģenerālis, — bet pat tas, kas visvairāk vainīgs, neļaujas tik lēti pārliecināties par savu sodāmību.
— Es to zinu… Es biju arī sagatavojies uz to, kas tagad notiek.
— Jūs gaidījāt, ka jūsu dēls būs gļēvulis, — teica Monte-Kristo.
— Virs, kurš ar pistoli rokā stāv sava ienaidnieka priekšā un tomēr nešauj, ir gļēvs! A, kāpēc viņš nav šeit, lai es viņam to varētu pateikt?
— Mans kungs, — vēsi teica Monte-Kristo, — es nevaru iedomāties, ka jūs esat atnācis pie manis, lai izrunātos par savām sīkām ģimenes lietām. Sakiet to Albēram pašam, varbūt viņš jums atbildēs!
— A, nē, nē, — teica ģenerālis ar smaidu, kas acumirklī nozuda, — tāpēc es neesmu atnācis, bet lai jums sacītu, ka arī es jūs instinktīvi uzskatu par savu ienaidnieku, un, tā kā šā gadu simteņa ļaudis vairs ne- duelējas, tad mūsu, veču rinda… Vai tās ir arī jūsu domas?
— Jā.
— Jo labāk… Vai jūs esat gatavs?
— Esmu aizvien gatavs.
— Jūs zināt, ka tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi? — teica ģenerālis.
— Jā, — atbildēja Monte-Kristo, galvu viegli atmezdams atpakaļ.
— Tad pasteigsimies; liecinieki nav vajadzīgi.
— Protams, mēs jau esam tik labi pazīstami.
— Kā? — iesaucās Morserfs. — Mēs jau nemaz neesam pazīstami!
— Ak, ko nu! — teica Monte-Kristo tikpat flegmātiski kā agrāk. — Vai tad jūs neesat zaldāts Fernāns, kurš pirms Vaterlo kaujas pārbēga pie angļiem? Vai jūs gan neesat leitnants Fernāns, kurš franču armijai noderēja Spānijā, savā tēvu zemē? Vai jūs neesat kapteinis Fernāns, kurš pārdeva un nokāva savu labdari — Alī Tebelinu pašā? Un vai visi šie Fernāni nav savienoti ģenerālleitnanta un Francijas pēra grāfa de Morserfa personā?
— Ā! — iekliedzās ģenerālis, it kā ar karstu dzelzi aizskarts. — Neģēli, kas mani varbūt gribi nonāvēt, nē, es neesmu teicis, ka esmu nevainīgs, es zinu gan, ja tu, dēmons, kas nakts tumsai izspiedies cauri, esi lasījis manas pagātnes grāmatā, bet varbūt manī ir vairāk goda nekā tevī, dēku meklētājā, uzklīdušā cilvēkā, kuru neviens nepazīst! Saki, kas tu esi, pirms es savu zobenu grūžu tev caur sirdi!
Monte-Kristo kļuva gluži bāls, viņa acis uzliesmoja, viņš ātri piesteidzās pie kāda skapja, izņēma no tā jūras leitnanta cepuri un svārkus, apvilka tos un, cepuri uzlikdams, uz krūtīm sakrustotām rokām nostājās ģenerāļa Morserfa priekšā. „
Tas iztrūcies un nobālējis atkāpās soli atpakaļ un atspiedās pret kādu galdu, lai nepakristu.
— Fernān, — iesaucās Monte-Kristo, — no visiem saviem vārdiem man tev jāsaka tikai viens, lai tevi sadragātu, bet šo vārdu tu pats uzminēsi! Jo, neskatoties uz manām pārciestām mokām, manu novecojušo seju, tu pazīsi to viru, kura līgavu Mersedesi tu apprecēji!
— Edmon Dantes!
Kā piedzēries grīļodamies, ģenerālis lēni novilkās pa kāpnēm lejā, iekrita sava sulaiņa rokās un lika braukt uz mājām.
Svaigais gaiss un kauns no ļaudīm viņu mazliet atžirbināja, bet, jo tuvāk viņš nāca mājām, jo stiprākas kļuva viņa sāpes.
Vārti bija atvērti, greznajā pagalmā stāvēja kādi ormaņa rateļi. Morserfs visu to ievēroja, bet neuzdrošinājās jautāt un aizgāja uz savu istabu.
Viņš redzēja divas personas nokāpjam pa kāpnēm. Tās bija Albērs ar māti.
Albērs vēl teica tā, ka viņš dzirdēja:
— Drošu dūšu, māt, mēs šeit vairs neesam savās mājās!
Viss palika kluss, soļi noskanēja tālumā.
Ģenerālis krampjos savilktām rokām ieķērās damasta loga priekškaros. Viņš apspieda sāpīgākās, briesmīgākās nopūtas, kādas jebkad izdvestas no tēva krūtīm, kuru reizē atstāj sieva un dēls.
Tad viņš dzirdēja, ka ormaņa rati aizbrauca. Viņš metās savā guļamistabā, lai redzētu vēlreiz tos, ko viņš pasaulē vienīgi bija mīlējis, bet ne Mersedese, ne Albērs nebija redzami, Tie nepaskatījās ne atpakaļ uz vientuļo namu, uz vientuļo tēvu un vīru.
Kad rati, dobji rībot, izbrauca caur nama vārtiem, namā norībēja šāviens un kupli dūmi parādījās no pārsprāgušā loga.
XVI
Valentīna
Morelis lēni gāja uz Vilfora kunga namu. Vēl bija agrs. Vecais Nuartjē kungs viņam bija atļāvis divas reizes nedēļā atnākt pie viņa, kur tad jaunais cilvēks satikās ar Valentīnu.
Kad viņš atnāca, Valentīna viņu jau gaidīja; nemierīga, gandrīz vai apmulsusi viņa paņēma Moreli zem rokas un veda pie vectēva.
Viņa bija dzirdējusi par Morserfa izaicinājumu operā un bija domājusi, ka Morelis būs sekundants grāfam Monte-Kristo; zinādama par Moreļa draudzību ar grāfu, viņa baidījās, ka viņš varbūt nav pats ticis iejaukts jaunā divkaujā.
Morelim vajadzēja viņu nomierināt un visu smalki atstāstīt, tad viņa pati paziņoja viņam, ka Nuartjē kungs drīzumā galīgi pārbraukšot uz citu dzīvokli, jo viņš atrodot, ka gaiss šeit esot viņai, Valentīnai, neveselīgs.
— Tiešām, Valentīn, — iesaucās jauneklis, — jūs izskatāties loti nevesela.
— Jā, es nejūtos labi, bet mans mīļais vectēvs dziedina mani ar savām zālēm, un es viņam gluži uzticos, jo viņš visu zina, — teica Valentīna.