„Kad jūs esat nelaimē, Morei, atcerieties mani, es spēju daudz."
Un viņš metās uz Elizejas laukiem.
Vilfors tikmēr bija nonācis pie Avrinjī kunga durvīm un zvanīja tik spēji, ka izbijies izskrēja durvju sargs. Ne vārdu nesacījis, prokurors metās augšā pa kāpnēm.
— Ak, tas esat jūs? — iesaucās ārsts.
— Jā, tas esmu es. Vai jūs esat viens, dakter? Mans nams ir nolādēts!
— Kā? Vai pie jums atkal kāds ir saslimis? — jautāji ārsts ārēji vēsi, bet patiesībā dziļi uztraukts. •
— Jā, dakter, jā! — iesaucās Vilfors, matus raustīdams.
— Vai es jūs nebrīdināju? Un kas tad te jau mirst?
— Valentīna — Valentīnas kārta, — sāpīgi elsodams, teica Vilfors.
— Jūsu meita? — izbrīnījās ārsts.
— Redziet nu, cik briesmīgi jūs maldījāties, — teica Vilfors, — nāciet nu aši un nolūdziet viņai jūsu neģēlīgās aizdomas!
— Ikreiz, kad jūs likāt mani saukt, bija par vēlu, tomēr es eju; bet nu aši, jūsu ienadniekiem nevajag dot daudz laika.
— Ak, šoreiz, dakter, jums nevajadzēs man pārmest vājību, tagad es gribu visu izzināt un sodīt slepkavu.
— Vispirms domāsim, kā glābt upuri.
Kamēr ārsts un prokurors, steidzās uz Vilfora namu, Morelis gluži vai bez elpas sasniedza Monte-Kristo namu.
Grāfs bija savā kabinetā un pilnīgi nogrimis kādā vēstulē, kuru tam nupat bija atsūtījis Bertučio.
Viņš pacēlās un steidzās pretī savam jaunajam draugam.
— Ko jūs tik bāls, Morei?
— Ak, es strauji nācu, man ar jums jārunā.
— Vai pie jums visi ir veseli? — grāfs jautāja ar tādu līdzcietīgu balsi, ka nebija nemaz nepārprotama viņa dziļā sirsnība.
- Paldies, grāf! - teica jauneklis, manāmi nokaunējies un nezinādams, kā iesākt stāstu.
- Jo labāk, bet jums ir man kaut kas jāsaka, - teica grāfs.
- Jā, jā, es nupat atstāju namu, kurā ieviesusies nāve…
- Ā, vai jūs nākat no Morserfa? - jautāja grāfs.
- Nē, vai tur kāds ir miris? - teica Morelis.
- Ģenerālis nošāvies. *
- Briesmīgi! — iesaucās Morelis.
- Visiem tā labāk, asinis nomazgā kaunu.
- Nabaga grāfiene, viņas man visvairāk žēl!
- Žēlojiet arī Albēru, viņš ir savas mātes cienīgs dēls. Bet sakiet, varbūt es jums kādā ziņā varu būt palīdzīgs?
- Ak, es vismaz ceru no jums palīdzību gadījumā, kurā tikai brīnumi spēj palīdzēt. Vajadzība spiež mani atklāt jums noslēpumu.
- Vai jūs ticat, ka es jūs mīlu? - jautāja Monte-Kristo, sirsnīgi spiezdams jaunekļa roku.
- Ak, jūs man dodat drošību teikt visu. Grāf, atļaujiet, ka es Ba- tistenam jūsu vārdā lieku apjautāties par kādas personas veselību?
- Vai piezvanīt?
- Nē, es pats viņam to teikšu, - un Morelis izgāja un aizsūtīja Ba- tistenu.
- Aizsūtījāt? Nu, es gaidu jūsu stāstu, - smaidīdams teica Montē* Kristo.
Morelis atstāstīja grāfam visu netīšām dzirdēto sarunu starp Vilforu un ārstu Avrinjī, neminēdams viņu vārdus.
- Mans mīļais draugs, - teica grāfs, - jūs stāstāt man notikumus, kurus mēs abi zinām no galvas. Likteņa sods piemeklē to namu, ļaujiet liktenim iet savu gaitu!
Morelis no drebēja no šiem vārdiem, tik drūma, nopietna un briesmīga bija balss, kādā Monte-Kristo tos izrunāja.
- Bez tam, - turpināja Monte-Kristo gluži citādā balsi, tā ka bija grūti ticēt, ka runāja tā pati mute, - kas jums teica, ka nāve atkal parādījusies tanī namā?
- Es to zinu! - iekliedzās Morelis. - Un tāpēc atnācu pie jums.
— Bet ko lai es tur daru? Vai man varbūt paziņot par to prokuroram Vilforam?
— Grāf, grāf, — iesaucās Morelis, pielēkdams kājās, — vai tad jūs nezināt, par ko es runāju?
— Jā, mans draugs, zinu. Bet kāda jums daļa par tiem ļaudim? Esiet mierīgs, jums ir tīra sirdsapziņa.
— Bet nāve tur atkārtojas, sāpīgi iesaucās Morelis un satvēra roku.
— Nu, labi, — teica Monte-Kristo, brīnīdamies par jaunekļa uztraukumu, — Dievs šo ģimeni ir nolādējis, tai jāpazūd no zemes virsas. Vispirms nāca Sanmerāni, tad Baruā, nu kārta Nuartjē vai Valentīnai.
— Jūs to zināt un tā runājat? — iekliedzās Morelis ar tādām izbailēm, ka pat Monte-Kristo satrūkās.
— Bet ko tad es? Es nevaru šķirot starp nevainīgajiem un vainīgajiem.
— Bet es, es! — kliedza Morelis. — Es mīlu! Es mīlu kā ārprātīgais, es atdotu savu dzīvību par Valentīnu, kuru nonāvē šai mirklī, dzirdiet, es viņu mīlu, un es prasu, kā viņu var glābt!
Monte-Kristo iesaucās kā ievainots lauva:
— Nelaimīgais! Tu mīli Valentīnu, šīs nolādētās cilts meitu?
Morelis nekad, pat kaujas briesmās nebija redzējis tik briesmīgas, kvēlojošas acis, kas radīja tādas šausmas un izbailes. Iztrūcies viņš atsprāga soli atpakaļ.
Bet Monte-Kristo tikpat piepeši atkal bija savaldījies; ar roku viņš aizsedza savas acis, elpoja dziļi un drīz vien nomierinājās. Šī iekšējā cīņa, šī klusēšana turpinājās tikai piecas sekundes, tad grāfs piecēlās mierīgi kā aizvien, tikai vēl bālāks.
— Redziet, mīļais draugs, kā liktenis var sodīt visaugstākos cilvēkus. Es, kas auksti… ziņkārīgi nolūkojos šīs bēdu lugas gaitā un iznākumā, piepeši jūtu, ka arī manu sirdi ievainojusi čūska, kuras vijumos es nolūkojos.
Morelis dobji nopūtās.
— Diezgan, diezgan žēloties, — iesaucās grāfs, — esiet atkal vīrs, ceriet, jo es esmu šeit un jūs sargāšu!
Morelis skumji šūpoja galvu.
— Es saku, ceriet, — vai saprotat mani? — piepeši uzkliedza Monte- Kristo. — Apdomājiet, ka es nekad nemeloju, nekad nemaldos! Klausieties, jūs atnācāt vēl laikā. Ja Valentīna jau tagad nav nomirusi, tad viņa nemirs!
— Ak, mans Dievs, — vaidēja Morelis, — es viņu atstāju mirstot.
Monte-Kristo atspieda galvu rokās. Tad viņš atkal galvu pacēla, un