— Ak, majestāte! — iesaueās hercogs Blakā. — Ne jau tādu cilvēku kā Dandrē var turēt aizdomās par nodevibu! Majestāte, mēs visi bijām akli, un policijas ministrs tikai līdz ar mums bija akls; tas ir viss.
— Bet… — teica Vilfors; bet tad, piepeši apstājies, turpināja klanīdamies: — Ak, atvainojiet, atvainojiet, majestāte, mana uzticība mani aizrauj; jūsu augstība būs tik laipns mani atvainot.
— Runājiet, runājiet droši, — teica Ludviķis, — jūs viens paredzējāt briesmas, palīdziet tagad atrast līdzekli pret nelaimi!
— Majestāte, — teica Vilfors, — uzurpatoru ienīst Dienvidfrancijā. Man liekas — ja viņš ietu turp, tad būtu viegli sacelt Provansu un Lange- doku pret viņu.
— Jā, bez šaubām, — teica policijas ministrs, — viņš iet caur Gapu uz Sisteronu.
— Viņš iet, viņš iet, — teica Ludviķis, — viņš dodas uz Parīzi!
Ministrs apklusa.
— Un Dofinē? - jautāja karalis, pagriezies pret Vilforu. — Vai jūs domājat, ka to varētu sacelt kājās tāpat kā Provansu?
— Majestāte, man ļoti sāpīgi to teikt, — teica Vilfors, — bet Dofinē gars nebūt nav līdzīgs Provansas un Langedokas garam; šie kalnieši ir bonapartisti, majestāte.
— Nu, — čukstēja Ludviķis, — šim laupītājam bija drošas un pareizas ziņas. Cik ļaužu viņam bija līdzi?
— Nezinu, — atbildēja policijas ministrs.
— Kā tad jūs nezināt? Jūs aizmirsāt par to apklausīties? Taisnība gan, tas apstāklis nav svarīgs, — viņš piebilda, nicīgi smiedamies.
— Majestāte, es nevarēju par to uzzināt, depcšā bija runa tikai par izcelšanos malā.
— Un kā šī depeša nonāca jūsu rokās?
Ministrs nolaida galvu un dziļi nosarka.
— Pa telegrāfu, majestāte, — viņš čukstēja.
Ludviķis pagāja soli uz priekšu un sakrustoja rokas uz krūtīm, kā to mēdza darīt Napoleons.
— Tātad, — viņš teica, nobālēdams aiz dusmām, — septiņas sabiedroto valstu armijas nogāza no troņa šo cilvēku; debesu brīnums pacēla mani atkal uz tēvutēvu troņa pēc divdesmit piecu gadu ilgas trimdas. Šos divdesmit piecus gadus es pētīju, vēroju, mācījos šīs man apsolītās Francijas ļaudis un darbus, lai saniegtu savu mērķi, - lai tad tā vara, kuru es turēju rokās, sagrūtu pār mani un samaltu mani!
— Majestāte, — čukstēja ministrs, — tas ir liktenis!
— Ko mūsu ienaidnieki teiks par mums? Nekā neesam mācījušies, nekā neesam aizmirsuši. Ja mani vēl būtu nodevuši mani ļaudis, kā tie nodeva Napoleonu! Bet starp ļaudīm, kurus es esmu pacēlis godā un kuriem vajadzēja par mani rūpēties vairāk nekā pašiem par sevi, jo mana laime ir viņu laime, jo pirms manis viņi nebija nekas un bez manis atkal nebūs nekas, un aizies bojā savas garīgās nespējības dēļ, muļķības dēļ! A, jā, jums taisnība, tas ir mans liktenis!
Blakā slaucīja pieri, kas bija sviedriem pārklājusies. Vilfors iekšēji smaidīja, jo sajuta, ka viņa svars šeit aizvien auga.
— Nogāzties, — izmisis turpināja Ludviķis XVIII, — nogāzties un par savu kritienu dabūt zināt pa telegrāfu! Ak! Es labāk vēlētos uzkāpt uz sava brāļa Ludviķa XVI ešafota nekā šādā kārtā nokāpt lejā pa Tileriju pils kāpnēm, turklāt apsmiekla pavadīts! Apsmiekls! Jūs nezināt, ko tas nozīmē Francijā, un jums taču to vajadzētu zināt.
— Majestāte, majestāte, — čukstēja ministrs, — apžēlojieties par mani!..
— Panāciet šurp, Vilfora kungs, — teica karalis, — un sakiet viņam, kā varēja iepriekš zināt to, ko viņš nezināja!
— Majestāte, fiziski nebija iespējams uzminēt par tiem projektiem, kādus šis cilvēks no visiem slēpa, — teica policijas ministrs.
— Fiziski nebija iespējams! Kas par lielu vārdu, kungs; par nelaimi, atradās tikpat lieli ļaudis kā lieli vārdi. Fiziski nav iespējams ministram, kuram rokās ir valdība, birojs, aģenti, spiegi un pusotra miljona slepenas naudas, uzzināt, kas notiek sešdesmit jūdžu aiz Francijas robežām. Lūk, te ir Vilfors, kuram nav neviena no šiem līdzekļiem pie rokas, Vilfors, kurš ir vienkāršs ierēdnis, un nu viņš zina vairāk nekā jūs ar visu savu policiju. Ja viņam būtu tiesības tāpat kā jums rīkoties ar telegrāfu, viņš droši vien izglābtu karalisko troni.
Policijas ministra skatiens, pilns dusmu, pavērsās uz Vilforu, kurš bija pazemīgi noliecis galvu.
— Tas, ko es saku, neattiecas uz jums, Blakā, — turpināja Ludviķis XVIII, — jums vismaz bija prāts diezgan man izsacīt savas aizdomas. Cits varbūt būtu Vilfora atradumu uzskatījis par nenozīmīgu, aizrādījis, ka to viņam iedvesusi godkārība, kura cer uz atalgojumu.
Šie vārdi bija atkārtojums tiem, kurus policijas ministrs ar tādu drošu pārliecību bija izsacījis stundu agrāk.
Vilfors saprata karali. Cits viņa vielā būtu aizrāvies, dzirdot karaļa uzslavas, bet viņš bijās policijas ministru padarīt par savu nāvīgāko ienaidnieku, kaut gan nojauta, ka tas uz visiem laikiem bija kritis nežēlastībā.
Viņš tāpēc steidzās ministram palīgā.
— Majestāte, — viņš sacīja, — viss tik strauji virzījies uz priekšu, ka nevienam nebūtu bijis iespējams kaut ko aizkavēt. Ko jūsu augstība manī saskata kā apbrīnojamu tālredzību, par to man jāpateicas vienīgi nejaušam gadījumam. Es šo gadījumu izmantoju vienīgi kā padevīgs kalps, tas ir viss. Nevērtējiet manu nopelnu augstāk, nekā tas patiesībā ir, majestāte, lai jums nebūtu jāatgriežas pie tiem uzskatiem par mani, kādi jums bija senāk.
Policijas ministrs uzlūkoja jauno cilvēku ar pateicīgu skatienu, un Vilfors noprata, ka tas bija sasniedzis savu mērķi: neko nezaudēdams no karaļa atzinības, viņš bija ieguvis sev draugu, uz kuru nelaimes gadījumā varēja paļauties.
— Labi, — teica karalis. — Un tagad, mani kungi, — viņš turpināja, pagriezdamies* pret hercogu Blakā un baronu Dandrē, — jūs man vairs neesat vajadzīgi; jūs varat iet, tas darbs, kas tagad ir darāms, jāveic kara ministram.
— Par laimi, — teica Blakā, — mēs varam paļauties uz armiju. Visi ziņojumi apraksta to par pilnīgi padevīgu jūsu majestātei.