viņa vaigā bija tāds miers kā bērnam.
— Maksimiliān, ejiet mājās, — viņš teica, — es pavēlu jums nespert nekādus tālākus solus, neizrādīt sāpes! Es jums došu ziņu.
— Ak, jūs mani biedējat un mulsināt ar savām aukstajām asinīm. Vai tad jūs ko spējat pret nāvi?
Un jaunais kareivis, kurš nekādās briesmās nebija drebējis, tagad drebēja no Monle-Kristo.
Bet Monte-Kristo uzlūkoja viņu ar lādu maigu un lēnu smaidu, ka Morelis juta: asaras spiežas acīs.
— Es spēju daudz, — teica Monte-Kristo. — Ejiet, mans draugs!
Morelis neiedrošinājās pretoties Monte-Kristo, kuram bija tāda vara
pār savu apkārtni. Viņš piecēlās un atvadījās, bet redzēja Batistenu atnākam un atkal apstājās.
Kad Vilfors un Avrinjī ienāca pie Valentīnas, viņa vēl aizvien bija paģībusi. Ārsts viņu rūpīgi izmeklēja. Nuartjē vēl vairāk nekā Vilfors ar nepacietību gaidīja ārsta pētījumu iznākumu. Pēdīgi ārsts teica:
— Viņa vēl ir dzīva!
— Vēl? — iesaucās Vilfors. — Kādu briesmīgu vārdu jūs sakāt!
— Jā, — teica ārsts, — viņa vēl ir dzīva un par to es esmu loti izbrīnījies; bet nu viņu arī vēl var glābt.
Ārsta skatiens sastapās ar Nuartjē acīm, kurās spīdēja tāds prieks, tāda domu bagātība, ka ārsts izbrīnījās. Viņš iecēla Valentīnu krēslā un lika Vilforam pasaukt kādu kalponi.
Tiklīdz Vilfors bija atstājis istabu, ārsts tuvojās Nuartjē.
— Jūs gribat man kaut ko sacīt? — viņš jautāja.
— Jā.
— Man vienam?
— Jā.
— Labi, es gaidīšu.
Atkal ienāca Vilfors ar kalponi, aiz viņiem arī Vilfora kundze.
— Bet kas tad kaiš mīļajam bērnam? — viņa teica. — Valentīna mūs atstāja mazliet nevesela, bet es nedomāju, ka būs tik nopietni.
Un ar asarām acīs, ar skaidri redzamu līdzcietību viņa tuvojās Valentīnai un satvēra viņas roku.
Ārsts novēroja sirmgalvi un redzēja, ka viņa acis plaši pavērās, vaigi nobālēja un trīsēja, un pieri klāja sviedri.
„Ā!" ārsts nodomāja, neviļus sekodams Nuartjē acīm, kuras skatījās uz Vilfora kundzi.
Vilfora kundze un kalpone aiznesa Valentīnu uz gultu, ko ārsts pieļāva, lai būtu viens. Valentīna gan atguvās no ģīboņa, bet bija tik vāja, ka nespēja runāt. Tikai ar skatienu viņa atvadījās no vectēva, kuram likās, it kā viņam dvēseli izrautu, aiznesot mīļoto meiteni.
Avrinjī sekoja slimniecei, sūtīja Vilforu uz aptieku un, kad vēlreiz bija strupi piekodinājis nekā slimajai nedot, atgriezās atkal pie Nuartjē.
— Vai jūs kaut ko zināt par Valentīnas slimību?
— Jā.
— Vai paredzējāt šo nelaimi?
— Jā.
Ārsts pārdomāja, tad, tuvāk pieiedams, jautāja:
— Atvainojiet par to, ko es jums tagad teikšu: vai redzējāt Baruā mirstam?
— Jā.
— Vai zināt, no kā viņš mira?
— Jā.
— Vai domājat, ka viņa nāve bija dabiska?
— Nē.
— Tātad ticat, ka viņš tika nozāļots?
— Jā.
— Vai domājat, ka inde, no kuras viņš mira, bija viņam nolemta?
— Nē.
— Un jūs domājat, ka tā roka, kas nokāva Baruā, šodien bija pacelta pret Valentīnu?
— Jā.
— Tātad Valentīna arī mirs? — un ārsts cieši nolūkojās sirmgalvī, kādu iespaidu šis jautājums uz viņu atstās.
— Ne, — atteica sirmgalvis.
— Tātad jūs cerat? — pārsteigts vaicāja ārsts.
— Jā.
— Uz ko tad jūs cerat?
Sirmgalvis pacēla acis par zīmi, ka nespēj atbildēt.
— Ak, tiešām, jūs nevarat atbildēt, — teica ārsts.
— Jūs cerat, ka slepkava nokusis?
— Nē.
— Tātad inde nekaitēs Valentīnai?
— Jā.
— Jo jūs taču zināt, ka viņu grib nozāļot?
— Jā.
— Bet kā jūs varat cerēt glābt Valentīnu?
Sirmgalvis cieši lūkojās uz vienu pusi. Ārsts pamanīja, ka tur stāv zāles, kuras viņš parakstījis Nuartjē.
— Ā, — pārsteigts iesaucās ārsts, — vai jums būtu ienākušas prātā domas viņu pie šīs indes pieradināt?
— Jā, jā, jā, — sirmgalvis bija gluži sajūsmināts, ka beigās ticis saprasts.
— Tātad jūs zinājāt, ka jūsu zālēs ir brucīns?
— Jā.
— Un, pieradinādams Valentīnu pie šis indes, jūs gribējāt indes iespaidu mazināt?
— Jā, jā, jā.
— Un tiešām, jūsu mērķis ir sasniegts! — iesaucās Avrinjī. — Bez jūsu palīdzības Valentīna jau būtu mirusi; šoreiz Valentīna nemirs.
Maigs prieks atspīdēja sirmgalvja acīs.
Pie durvīm pieklauvēja prokurors; viņš atnesa zāles, kuras viņa klātbūtnē bija pagatavotas.
Ārsts nedaudz zāļu ielēja rokā un pārbaudīja tās. Tad viņi abi ar prokuroru aizgāja pie slimnieces.
Pa to laiku kāds itāliešu priesteris bija noīrējis namu blakus Vilforam.
Nez kā tas bija iznācis, ka visi trīs šā nama īrnieki pēc divām stundām izbrauca no saviem dzīvokļiem, bet vispār runāja, ka esot kļuvis zināms, ka nams stāvot uz nedrošiem pamatiem un drīz vien sagāzīšoties. Tomēr
jauno īrnieku tas nebūt nekavēja vēl tajā pašā dienā ievākties ar savām mēbelēm.
īres līgums tika noslēgts uz sešiem gadiem, un jaunais īrnieks samaksāja par pusgadu uz priekšu. Viņa vārds bija abats Buzoni.
Tūdaļ jaunais īrnieks lika atnākt strādniekiem, un kaimiņi brīnīdamies redzēja, ka vēl tajā pašā naktī cilvēki sāka strādāt, nostiprinot mājas pamatus.
XVIII
Tevs un meita
Danglāra kundze sāka jau atklāti paziņot par savas meitas gaidāmajām kāzām, kā mēs uzzinājām iepriekšējā nodaļā; bet tas ne jau viegli bija nācies nabaga baronam un baņķierim, līdz viņš bija tik tālu ticis, ka varēja likt to atklāti paziņot; viņam bija jāizcīna grūta cīņa ar savu meitu.