Greznajā, zeltītajā salonā, par kuru baņķieris bija tik lepns, kādudien viņu bija uzlūgusi viņa meita Eiženija kādas svarīgas sarunas dēļ. Šis solis bija tā pārsteidzis Danglāru, kas pazina savas meitas raksturu, ka viņš tūdaļ bija paklausījis un atnācis.
Eiženija lika viņam gaidīt, bet viņš arī to darīja, jo ļaužu priekšā mīlēja izrādīties par labsirdīgu vīru un tēvu, patiesībā jau viņš nebūt nebija labsirdīgs, bet rupjš un stingrs.
Pēdīgi ienāca Eiženija, ģērbusies melnā atlasa kleitā ar bālām puķēm, matus viņa bija rūpīgi sakopusi, un rokās bija cimdi, — viss bija tā sarīkots, it kā viņa pašlaik gribētu doties uz operu vai balli.
— Nu, kāpēc tu mani sauci un kāpēc šeit, bet ne manā kabinetā? — jautāja Danglārs.
— Jums taisnība, — teica Eiženijas jaunkundze, ar roku pamādama, lai tēvs apsēžas. — Jūsu abi jautājumi aptver visu mūsu sarunu. Salonu izvēlējos tāpēc, ka man nepatīk baņķiera kabinets ar savām tirgus grā- mātām, naudas skapjiem un vērtspapīriem, un cipariem! Šāds ierīkojums ar savu uzbāzību liek gluži aizmirst", ka ir pasaulē lielākas un svētākas intereses nekā naudas skaitīšana. Šeit mums apkārt ir mākslas ražojums un jautra, īsta dzīvība. Es piešķiru lielu nozīmi ārējiem iespaidiem, jūsu priekšā tā varbūt kļūda, bet es esmu māksliniece.
— Ļoti labi, — teica Danglārs, ar nesatricināmu vienaldzību uzklausīdamies garo prātojumu; domādams par citām lietām, viņš no ievada nekā nebija sapratis.
— Tā būtu atbilde uz vienu no jūsu jautājumiem, — turpināja Eiženija, necik neapjukdama, — un man liekas, ka atbilde ir pamatīga un pietiekama, un jūs arī esat mierā ar to. Pāriesim uz jūsu otro jautājumu, kurš skanēja tā: kāpēc es vēlējusies šo sarunu? Es atbildu gluži īsi un noteikti: nevēlos precēt Andrea Kavalkanti kungu!
Danglārs pielēca kājās.
— Nu, jā, — gluži mierīgi turpināja Eiženija. — Jūs, man liekas, esat izbrīnījusies, jo, kamēr jūs ar šo lietu nodarbojaties, es nemaz netiku iejaukusies, bet nu ir pienācis acumirklis, kad man jāpastāv uz savu brīvību un noteiktu gribu pretim ļaudīm, kuri par mani grib nospriest, ar mani nebūt neaprunājušies. Es sākumā gan lūkoju padoties jūsu gribai kā paklausīga meita…
— Nu, tātad? — jautāja Danglārs.
— Es lūkoju, — teica Eiženija, — bet es nevaru atteikties no savas dzīves un tās augstajiem mērķiem par labu jums, un tātad man jāpastāv uz savu.
— Bet kāpēc, Eiženija, kāpēc?
— Ak, kāpēc? — atteica meitene. — Ne tāpēc, ka šis Kavalkanti būtu nejauks, muļķāks vai nepatīkamāks nekā citi jauni ļaudis. Nē, Andrea kungs ir skaists vīrietis, es arī citu nebūt nemīlu vairāk, nē, es nemīlu nevienu, mans kungs, to jūs laikam zināt? Kāpēc tad man visu dzīvi garlaikoties? Nē, es gribu būt brīva, tikai brīva savas dzīves īstajiem mērķiem!
— Ak, tu nelaimīgā, nelaimīgā! — teica baņķieris, kurš no piedzīvojumiem pazina savas meitas nelokāmo prātu.
— Nelaimīga, jūs sakāt? — jautāja Eiženija. — Tiešām, tāds vārds gluži nevietā. Tieši otrādi, es esmu laimīga, jo kas tam man trūkst? Pasaule mani uzskata par skaistu, un tas atstāj labu iespaidu, visas sejas tiek dzīvākas un pašas liekas mazāk nejaukas.. Man piemīt asprātība, es protu dzīvē izvēlēties to, kas man noder; es esmu bagāta, jo jūs esat viens no Francijas bagātākajiem tēviem un es — jūsu meita. Jūs arī neesat tik untumains un muļķis, ka mani atstumtu no mantošanas tāpēc, ka es negribu jums dot znotu. Likums jums aizliedz man atņemt visu mantojumu. Tātad es esmu skaista, apdāvināta, bagāta, man ir savi augsti dzīves mērķi — mana māksla, — kāpēc jūs mani saucat par nelaimīgu? Ak, esiet taču taisnīgs un sakiet, ka es esmu laimīga!
Kad Danglārs redzēja savu meitu tik pārgalvīgi un lepni smejamies, viņš gan sākumā nevarēja gluži apspiest sašutumu, bet šo skaisto, stingro, jautājošo acu priekšā viņš bija diezgan gudrs nolaist savas acis.
— Tiešām, mans bērns, — viņš atbildēja smaidīdams, — tev ir visas tās īpašības, kuras tu minēji, nav tikai vienas, kuru es tomēr labāk nenosaukšu, bet kuru tu pati uzminēsi.
Eiženija izbrīnījusies uzlūkoja tēvu.
— Mans bērns, — turpināja baņķieris, — tu man nupat ļoti skaidri izklāstīji tādas meitas uzskatus, kura negrib precēties; tagad es tev teikšu tāda tēva iemeslus, kurš ir spiests, — tu tak dzirdi, — savu meitu izprecināt.
Eiženija paklanījās, sagatavodamās atbildēt.
— Kad tēv vēlas savu meitu pie vīra dot, Eiženija, — teica baņķieris, — tad viņam aizvien ir ļoti nopietni iemesli. Pa daļai viņš vēlas redzēt bērnu bērnus; es šo vēlējumu nedalu un saku to meitai, kas ir diezgan saprātīga, ka pati to saprot…
— Ļoti labi, — iebilda Eiženija.
— Es tev lieku priekšā precības, bet, taisnību sakot, necik nedomādams par tevi, bet tirdznieciskiem aprēķiniem. Tas notiek ne vien pret tavu, bet arī pret manu gribu, un man tev jādod kaut kādi tirdznieciski aritmētiski paskaidrojumi, kaut gan tu pat baidījies ieiet manā kabinetā, lai tevi mākslinieci, prozaiski neaizskartu grāmatas, kam nav nekā kopēja ar dzeju. Bet šinī kabinetā, kurā tu nebaidījies ieiet vēl aizvakar, lai izlūgtu sev tūkstoš franku, kurus es tev dodu ik mēnesi, var arī jaunas meitenes, kuras negrib precēties, šo to dabūt zināt. Tur var dabūt zināt, ka kredīts ir baņķiera fiziskā un morālā dzīvība, ka kredīts uztur cilvēku tāpat kā dvaša miesas un ka, kredītam mazinoties, miesas drīz vien kļūst par līķi, kas drīzumā draud kādam baņķierim, kuram ir tas gods būt par tik loģiskas meitas tēvu.
Bet Eiženija nebūt neizlikās ar to iebaidīta.