— Bankrots! — viņa teica.
— Tu lieto īsto vārdu, mana meita, — teica Danglārs.
— Ā! — teica Eiženija.
— Tagad klausies, kā šī draudošā nelaime — ne priekš manis, bet priekš tevis — var tikt novērsta.
— Ak, gluži velti jūs domājat, — atbildēja Eiženija, — ka es sevis dēļ nožēloju jūsu bankrotu. Man taču paliek mans talants! Vai es nevaru sev nopelnīt miljonus ar savu talantu, un par to naudu man nevienam nebūs jāpateicas; jūs man katru reizi tos nieka tūkstoš frankus dodat ar lieliem pārmetumiem par manu izšķērdību. Nē, ne pārmetumi pavadīs manus nākamos miljonus, bet apbrīnas izsaucieni, puķes un applausi. Un, ka man arī nebūtu šā talanta, par kuru jūs, liekas, šaubāties, tad man vēl paliek mana kaislīgā mīlestība pret neatkarību un brīvību, kura man tikpat dārga kā dzīvība. Kaut arī man būtu grūti jāstrādā, pašcieņa man vairāk vērta nekā gļēva, apnicīga, bezmērķa dzīve par lelli pie muļķa tukšgalvja vīra sāniem, par liekēdi citu liekēžu vidū. Un varbūt jūs domājat, ka es mātes dēļ rūpējos? Viņa, man liekas, ir pilnīgi apdrošinājusies jūsu bankrota gadījumā. Man viņa bijusi tikpat sveša kā jūs, par mani viņa nekad nav rūpējusies, viņai rūpējusi šī tukšā, bet spožā liekēžu dzīve augstākajās aprindās. Es esmu daudz ko redzējusi, daudz ko sapratusi; ne jūs, ne māte neesat man bijuši nekādi mācītāji, ne paraugi. Es pateicos liktenim, ka neesmu ņēmusi jūs abus par paraugiem. Jūsu dēļ es nevienu nemīlu, H tāpat kā mani neviens nav mīlējis.
— Tātad jūs, — teica Danglārs, kļūdams bāls no dusmām, — jūs gribat manu postu?
— Jūsu postu? Es? — prasīja Eiženija. — Es nesaprotu.
— Jo labāk, tad klausies!
— Es klausos, — teica Eiženija, savu tēvu stīvi uzlūkodama; baņķierim vajadzēja ļoti saņemties, lai varētu paciest Šo savas meitas stingro skatienu.
— Kad Kavalkanti tevi precē, viņš nogulda manā bankā trīs miljonus franku.
— Ā, ļoti labi! — teica Eiženija, nicīgi, nepacietīgi nogludinādama savus cimdus.
— Tu domā, es tev šos trīs miljonus nokrāpšu? Nebūt ne. Šie trīs miljoni drīz ienesīs desmit miljonus. Es ar kādu no saviem biedriem saņēmu koncesiju dzelzceļa būvei; tādos darījumos vēl var pelnīt lielas summas. Labi, bet pēc astoņām dienām man vajag valsts bankā noguldīt četrus miljonus, un šie četri, es atkārtoju, ienesīs desmit.
— Bet aizvakar jūs taču man rādījāt kādu papīru un teicāt, ka esot ieņēmis piecarpus miljonu? Jūs vēl brīnījāties, ka es nebrīnos par tik lielu summu!
— Jā, bet tā nauda nepieder man, bet ir tikai zīme, ka publika man vēl ļoti uzticas. Šo lielo summu pie manis noguldīja Bovila kungs, tas ir hospitāļa kapitāls. Katrā citā laikā es šo naudu būtu licis lietā, bet katrs zina manus lielos zaudējumus, un varētu gadīties, ka hospitāļa pilnvarnieks atprasa visu naudu; es tad nevarētu maksāt, un tāds bankrots mani izpostītu. Es vispār neesmu pret bankrotu, bet tikai tad, kad tas kaut ko ienes. Bet kad tu precē Kavalkanti un man no jauna bankā ir trīs miljoni, tad mans kredīts atkal pacelsies. Vai tu saproti?
— Es saprotu, jūs mani ieķīlājat par trim miljoniem, — atteica Eiženija.
— Jo lielāka summa, jo vairāk glaimojoši; tas tev dod pierādījumu par tavu vērtību.
— Pateicos par glaimiem. Bet nu vēl tikai vienu vārdu, mans kungs. Vai jūs man apsolāt, ka šo summu izlietosit tikai kredītu pacelšanai, bet pašu summu neaizskarsit? Esmu ar mieru kā laba meita palīdzēt uzlabot jūsu mantas stāvokli, bet es negribu būt jūsu līdzvainīgā pie citu postā grūšanas.
— Bet, kad es tev saku, — kliedza Danglārs, — ka ar šiem trim miljoniem…
— Vai varat izkulties, neaiztiekot šos trīs miljonus? — viņu pārtrauca Eiženija.
— Es ceru — tādā gadījumā, ja šīs precības atkal paceļ manu kredītu.
— Vai jūs spējat izmaksāt Kavalkanti kungam tos 500000 franku, kurus es dabūšu kā pūra naudu? — jautāja Eiženija.
— No mērijas atpakaļ nākdams, kad civillaulība būs noslēgta, viņš tos var saņemt.
— Labi, - atteica Eiženija.
— Kā? Labi — ko tas nozīmē?
— Ka man paliek pilna brīvība darīt, ko es gribu, kad tikai es dodu savu jāvārdu.
— Jā.
— Nu, tad esmu ar mieru precēt Kavalkanti kungu.
— Bet kas tad tev ir par nolūkiem?
— Tas ir mans noslēpums. Kas tad būtu mans pārsvars par jums, ja es, zinādama jūsu noslēpumu, izstāstītu jums arī savējo? — atteica Eiženija.
Danglārs kodīja lūpas.
— Tātad tu brauksi viesos paziņot par šīm precībām un parakstīsi laulības līgumu?
— Jā.
— Labi.
Baņķieris sniedza savi meitai roku, bet neiedrošinājās viņai pateikties, un meitai nebija pat laipna smaida tēvam. Piecas minūtes vēlāk Eiženijas jaunkundze dziedāja un d'Armilji jaunkundze viņu pavadīja.
XIX
Laulību līgums
Trīs dienas pēc skata, kurā aprakstīta tēva un meitas saruna, vajadzēja notikt laulības līguma parakstīšnai no Eiženijas jaunkundzes un Kavalkanti puses.
Monte-Kristo pašlaik gribēja iziet, kad smalkā ekipāžā piebrauca Kavalkanti kungs, un pēc brīža priekā starojošs un izgreznojies ienāca pats līgavainis.
- Labudien, Monte-Kristo kungs! — teica Kavalkanti.
— Labudien, Andrea, — pusnicinoši atbildēja Monte-Kristo. — Kā klājas?
— Ļoti labi. Es nāku pie jums patērzēt par tūkstoš lietām.
— Tad ieiesim iekšā, — teica Monte-Kristo.
— Jūs zināt, mīļais grāf, — teica Andrea ar vislaipnāko balsi, — ka šovakar pulkstens deviņos tiks parakstīts laulību līgums?
- Ā?
— Nē? Vai jūs to tiešām nezinājāt?
— Gluži skaidri ne. Bet jūs nu gan esat ļoti laimīgs? Jo Eiženijas jaunkundze ir skaista un arī ļoti bagāta, kā es domāju?
— Ļoti bagāta, kā jūs domājat? — atkārtoja Andrea.