.
I
Viesnīca „ Pulkstenis un pudele"
Pa to laiku ari Andrea Kavalkanti bija īstenojis bēgšanu pēc lielā kritiena no laimes visaugstākā pakāpiena.
Neskatoties uz savu jaunību, Andrea bija ļoti veikls un gudrs. Mēs jau redzējām, cik lēni un uzmanīgi viņš kāzu vakarā bija tuvojies ārējām durvīm. Vienā istabā, caur kuru devās Andrea, bija līgavas pūra izstāde: Va- lensjēnas mežģīnes, kašmiri, angļu plīvuri, rotaslietas un dimanti.
Andrea ātri izlasīja dārgākās no rotām un tad viegli izlēca pa logu, lai aizsteigtos priekšā žandarmiem.
Liels un slaika auguma kā senlaiku atlēts, spēcīgs kā spartietis, Andrea nebaidījās no pārpūlēšanās, bet skrēja, cik ātri vien spēdams, vispirms bez kāda nodomāta mērķa, lai tikai ātrāk varētu aizbēgt no dzinējiem. Zagļa instinkts viņam palīdzēja izvēlēties vajadzīgos ceļus. Netālu no kāda priekšpilsētas mežiņa viņš apstājās drusciņ atpūsties.
— Vai es esmu jau pazudis? — viņš jautāja pats sev. — Nē, tik iegūt laiku, tas mani var glābt.
Šinī acumirklī viņš ieraudzīja kādu lēni braucošu ormani.
— Hei, draugs! — viņam uzsauca Benedeto.
— Kas ir? — tas atsaucās.
— Vai jūsu zirgs ir ļoti nokusis?
— Nē, nebūt ne. Visu dienu gandrīz vai nemaz neesmu braucis, nopelnīju tikai septiņus frankus, bet desmit jāatdod saimniekam.
— Vai gribi nopelnīt vēl divdesmit frankus?
— Labprāt, un kas man jādara?
— Jābrauc uz Luvru.
— Ā, zinu, zinu!
— Es gribu tur satikties ar kādu draugu, kuram vajadzēja mani šeit sagaidīt, es nokavējos, un viņš, domādams, ka es nenākšu, būs aizbraucis tālāk.
— Un jūs gribat viņu panākt?
— Jā.
— Un, ja panāksim, cik tad es dabūšu?
— Divreiz tik daudz! — teica Andrea, zinādams, ka viņš nebūt neriskēja sastapt kādu draugu.
— Labi, kāpiet iekšā, kungs! — teica ormanis.
Andrea iekāpa un aši aizbrauca. Lai izrādītu savu lomu, viņš aplūkoja katru zaļu kabrioletu ar sarkanu zirgu un izlikās ļoti nobēdājies, ka nesastapa draugu.
Ceļā viņam piepieši paskrēja garām kaleša ar diviem pasta zirgiem.
— Ak, ja man būtu šie brangie zirgi un noteikti tā ceļa pase, kas tam ceļotājam ratos! — nopūtās Andrea.
Šinī kalešā atradās Danglāra un Armilji jaunkundzes.
Andrea nonāca Luvrā un atlaida ormani, iedodams tam trīsdesmit frankus, jo draugu taču vairs nenoķēra.
— Es šeit nakti pavadīšu viesnīcā un rītu došos tālāk, — viņš teica, ormani atlaizdams un lūkodamies apkārt pēc viesnīcas.
Bet, tiklīdz ormanis bija aizbraucis atpakaļ uz Parīzi, Andrea atkal sāka skriet.
Pēc divu stundu skriešanas viņš apstājās, lai pārdomātu, uz kuru pusi tagad griezties un ko darīt. Viņš atsēdās grāvja malā. Ar diližansu vai pastu braukt nebija iespējams, tur vajadzēja pasi; viņš nolēma nakti pavadīt Saperanservala ciemā, apmētāja vienu pusi saviem virssvārkiem ar putekļiem un, sasniedzis ciemu, pieklauvēja pie vienīgās ciema viesnīcas.
Viesnīcnieks atvēra durvis.
— Mans draugs, — teica Andrea, — man gadījās nelaime. Zirgs mani nosvieda un aizskrēja. Man vajag drīzāk nokļūt Kompjēnā, lai mani piederīgie pārāk neuztrauktos, kad redzēs zirgu pārnākam vienu. Varbūt jūs varētu man iznomāt zirgu?
Viesnīcniekam gadījās zirgs. Tika pasaukts puisis, kas zirgu apsegloja, kamēr saimnieks uzcēla savu septiņus gadus veco puiku, lai tas jātu kungam līdzi un vēlāk pavadītu zirgu atpakaļ.
Andrea iedeva saimniekam divdesmit franku un lika izkrist kādai vizītkartei; tā bija kāda viņa drauga, grāfa Moleona, kas dzīvo Parīzē, Sen- dominika ielā 25. Viesnīcnieks tā varēja zināt, kam zirgs bija dots.
Pulkstens četros no rīta Andrea iejāja Kompjēnā, atlaida bērnu un pieklauvēja pie viesnīcas «Pulkstenis un pudele", kuru kādreiz agrāk jau bija apmeklējis.
Viņu ielaida kāds sulainis, kuram viņš tūdaļ pasūtīja krietnu uzkožamo un pudeli vīna, lūgdams, lai viņam ierāda 3. istabu, kura bija uz sētas pusi un viņam, kas nevēlējās atklātību, sevišķi mīļa.
Viesmīlim neradās nekādas aizdomas; Andrea runāja ar cigāru mutē, rokas sabāzis kabatās, mierīgi un vienaldzīgi. Viņa apģērbs bija elegants, zābaki jauni, bārda labi kopta; nekas nebija uzkrītošs. Saimniece lika atvainoties, ka 3. istabu jau ir aizņēmis kāds jauns kungs ar savu māsu, lai ņemot 7. istabu, kura gluži tāpat iekārtota.
Andrea paēda labo, svaigo ēdienu, izdzēra vīnu un, liekoties gulēt, iemiga kā jauns cilvēks, kuram pat sirdsapziņa nevar laupīt miegu.
Dienai austot, Andrea bija nolēmis samaksāt par viesnīcu un tūdaļ doties uz mežu, tad, izliekoties par gleznotāju, no kāda zemnieka nopirkt malkas cirtēja apģērbu un cirvi, nokrāsot matus, jo viņam bija recepte, un nokļūt līdz robežai. Pa dienām viņš gribēja kaut kur nosnausties, pa naktīm iet un apdzīvotām vietām tuvoties tikai tādēļ, lai nopirktu maizi.
Kad reiz būtu sasniegta robeža, Andrea gribēja pārdot dimantus, un, kad pieskaitīja vēl klāt desmit bankas zīmes, kuras viņš aizvien nēsāja sev līdzi, tad viņam vēl būtu bijuši 50000 liru, kas iesākumam viņam likās pietiekami.
Bez tam viņš arī cerēja, ka Danglārs darīs visu, lai kaut kā noslēptu šo viņiem tik nepatīkamo gadījumu.
Tāpēc viņš arī dusēja tik droši un saldi.
Lai pārāk ilgi neaizgulētos, viņš neaizklāja Jogus, uz galdiņa pie gultas viņš nolika nazi, kuru aizvien nēsāja pie sevis.
Ap septiņiem viņu pamodināja saules stars, kas spīdēja tieši acīs.
Viņš strauji uzlēca kājās un piesteidzās pie loga.
Pa pagalmu gāja kāds žandarms.
— Kāpēc te žandarms? — viņš sev jautāja.