Bet drīz viņš pats sev atbildēja, ka žandarms viesnīcā nav nekas sevišķs, bet parādās bieži.
Andrea ātri apģērbās.
— Labi, — viņš sev teica, — es nogaidīšu, kamēr žandarms aizies, tad ātri aizlavīšos projām.
Un Andrea apģērbies otru reizi pacēla loga priekškaru.
Ak, pirmais žandarms vēl nebija aizgājis, bet Andrea nu pamanīja vēl otru tādu pat zilu mundieri pie kāpnēm stāvam, kamēr trešais zirgam mugurā bija nostājies pie vārtiem, caur kuriem arī viņam bija jāiet.
Ap trešo jau stāvēja liels pulks ziņkārīgo.
„Velns parauj, mani meklē!" bija Andrea pirmās domas.
Viņš piepeši nobālēja un lūkojās visapkārt. Viņa istabai bija tikai viena izeja uz ārējo galeriju, kur katrs viņu varēja redzēt.
„Es esmu pazudis!" bija Andrea domas.
Tiešām, Andrea stāvoklī tikt sagūstītam bija tikpat daudz kā būt pazudušam, jo sagūstījumam bez žēlastības sekotu zvērināto tiesa, spriedums un nāvessods.
Vienu acumirkli viņš izmisumā saķēra galvu.
Viņš bailēs kļuva vai ārprātīgs.
Bet drīz viņu uzjautrināja atkal cerības stars, un ap viņa lūpām paspīdēja vājš cerību smaids. Viņš palūkojās apkārt un atrada vajadzīgos daiktus: papīru, spalvu un tinti.
Ātri viņš uzrakstīja sekojošās rindiņas:
„Man nav naudas, ko samaksāt, bet es neesmu negodīgs; es atstāju šo kaklauta adatu par ķīlu, tā ir desmitreiz tik daudz vērta, cik viss rēķins. Lūdzu mani atvainot, ka esmu, dienai austot, aizbēdzis, jo es kaunos!"
Viņš izvilka no kaklauta adatu un to uzlika uz papīra.
Tad viņš lēni atgrūda aizšaujamo un pavēra durvis, it kā būtu aizmirsis tās aizvērt aiziedams.
Nu viņš ātri ielīda skurstenī un pa to uzrāpās augšā. Varēja manīt, ka viņam tamlīdzīga vingrošanas māksla nebija sveša.
Drīz pēc tam žandarms nāca pa trepēm augšā, kamēr citi apsargāja durvis.
Žandarmi no paša rīta, tiklīdz bija uzaususi saule, pa telegrāfu uz visām pusēm bija saņēmušu ziņu, lai ķer Kadrusa slepkavu.
Kompjēnā žandarmi bija arī tūdaļ uzsākuši meklēšanu un vispirms bija nākuši uz labāko viesnīcu «Pulkstenis un pudele", kur šonakt bija iebraukuši vairāki ceļotāji.
Netālajā pilsētas namā sargs pat zināja pastāstīt, ka nezināms jauns cilvēks atjājis līdz ar zēnu, kuru vēlāk atsūtījis atpakaļ.
Uz šo jauno cilvēku sevišķi krita aizdomas.
Policijas komisārs un žandarms tuvojās 7. istabai. Durvis bija tikai pievērtas.
— Ā, ā, — teica vecais policists, kuram ar zagļu ķeršanu bijusi bieži darīšana, — pievērtas durvis ir ļauna zīme, es labāk vēlētos, ka durvis būtu trīskārt aizšautas un aizslēgtas.
Tiešām — vēstule un adata apliecināja bēdīgo patiesību: Andrea bija aizbēdzis.
Bet vecajam policistam nepietika ar šo vienu pierādījumu vien.
Viņš apskatījās visapkārt, palīda zem gultas, atvēra skapjus un pēdīgi palika pie krāsns stāvot.
Bet Andrea bija diezgan uzmanīgs bijis un neatstājis nevienu pēdas nospiedumu pelnos.
Tomēr vecais kareivis arī ar šo vēl neapmierinājās, bet lika žagarus un salmus un sakūra krāsnī uguni.
Drīz vien augšā pacēlās kupli dūmu mutuļi. Bet neviens gūsteknis nenokrita zemē istabā, kā policists bija gaidījis.
Andrea, kurš jau no bērnības bija cīnījies ar {ādiem sabiedrības aizstāvjiem kā policistiem, varēja gan sacensties viltībā ar veco kareivi. Andrea šo varbūtību, ka tiks aizkurta krāsns, bija jau paredzējis un pa skursteni izlīdis ārā.
Vienu acumirkli viņš jau domājās esam izglābts, jo dzirdēja policistu gluži skaļi sakām: — Viņa šeit vairs nav!
Bet, pastiepdams kaklu, viņš redzēja, ka žandarmi gāja nevis projām, bet tikai likās vēl rūpīgāk sargājam un meklējam.
Andrea palūkojās visapkārt: pa labi pacēlās pilsētas nams, lieliska būve no sešpadsmitā gadsimta. No šā nama jumta varēja pārredzēt visu viesnīcas jumtu, un Andrea sagaidīja, ka drīz pilsētas namā kādā logā parādīsies policista galva.
Ja viņu pamanīja, tad viņš bija pazudis, jo medības uz jumta viņam nekādā ziņā nevarēja labi beigties.
Tātad Andrea nosprieda pa citu skursteni atkal nolaisties lejā.
Viņš izmeklēja skursteni, pa kuru nenāca dūmi, lēni aizlīda līdz tam un ielīda skurstenī, iekams to vēl kāds bija pamanījis.
Tiklīdz Andrea bija paslēpies, vecā policista galva tiešām parādījās pilsētas nama logā. Vienu acumirkli galva stāvēja nekustēdamās, tad tā nozuda.
Mierīgi un svinīgi policists atnāca no pilsētas nama atkal atpakaļ, neatbildēdams ļaužu pūlim viesnīcas priekšā.
— Nu? — jautāja arī žandarmi.
— Nu, tas blēdis liekas mums šimbrīžam ir izbēdzis, — atteica policists, — bet gan mēs viņam dzīsimies pakaļ pa Nuaijonas ceļu, pārmeklēsim mežu un visādā ziņā noķersim.
Tiklīdz viņš bija izteicis šos vārdus, kad viesnīcā atskanēja skaļš izbaiļu kliedziens un tika stipri raustīts zvans.
— A, kas tad tas? — iesaucās policists.
— Kurā numurā tad zvana? — jautāja viesnīcnieks.
— Trešajā numurā.
— Ejiet turp, sulaini!
No jauna atskanēja zvanīšana; sulainis aizskrēja skriešus vien.
— Pag, — nokliedza viņam pakaļ policists, — kas dzīvo 3. istabā?
— Kāds mazs jaunskungs, kurš ceļo ar savu māsu; viņi atbrauca ar ekstrapastu un paņēma istabu ar divām gultām.
— Nāciet, komisāra kungs, — teica vecais policists, ātriem soļiem aizsteigdamies uz augšu.
— Divas kāpnes ved uz augšu, viena no iekšpuses, otra no ārpuses, — teica viesnīcnieks.
— Labi, es iešu pa iekšejām kāpnēm, — teica vecais policists, — vai karabīnes ir pielādētas?