— Jā.
— Jūs citi apsargājiet ārējās kāpnes un šaujiet, kad viņš grib izbēgt! Tas esot liels noziedznieks, kā telegrāfs ziņo.
Vecais policists ar komisāru uzkāpa augšā, ļaužu pūlis ziņkārīgi skraidīja šurpu turpu.
Troksnis trešajā numurā bija cēlies šādā kārtā.
Divas trešdaļas skursteņa Andrea bija noslīdējis ar parasto veiklību, bet tad, pārāk steigdamies, bija kļūdījies un ar troksni nokritis lejā krāsnī. Šī ķeza būtu palikusi bez ļaunām sekām Andrea, ja istaba būtu bijusi tukša; par nelaimi viņš bija iekļuvis tieši 3. istabā, kur gulēja Danglāra . un Armilji jaunkundzes.
Meitenes no trokšņa lieliski pārbijās, vēl vairāk, kad redzēja no krāsns izlienam kādu vīrieti.
Luīza bija briesmīgi iekliegušies, tā kā policisti bija izdzirduši kliedzienu. Eiženija visiem spēkiem sāka raustīt zvanu.
Andrea acīm redzot nebija laimes.
— Apžēlojieties, — viņš sauca bāls, pusapmulsis, vēl neizšķirdams tās personas, pie kurām griezās, — nekliedziet, Dieva dēļ, glābiet mani, es jau negribu jums nekā ļauna darīt!
— Andrea!.. Slepkava! — piepeši iesaucās viena no meitenēm.
— Eiženija… Danglāra jaunkundze, — murmināja Andrea gluži apstulbis.
— Palīgā, palīgā! — kliedza atkal Luīza un savukārt sāka raustīt zvanu.
— Glābiet mani, — lūdzās Andrea, rokas saņemdams, — esiet žēlīgas, neizdodiet mani!
— Ir jau par vēlu, es dzirdu nākam ļaudis, — teica Eiženija.
— Paslēpiet mani, vismaz, sakiet, ka jūsu bailes bijušas veltīgas, man dzīs pēdas uz citu pusi, un jūs man glābsit dzīvību.
Abas meitenes apjuka. Sāka mosties līdzjūtība.
— Labi, ejiet atpakaļ pa to pašu ceļu, kā nākuši, mēs nekā neteiksim, — sacīja Eiženija.
— Tur viņš ir! — kliedza kāda balss no kāpņu puses. — Es viņu redzu, tur viņš ir!
Tiešām, vecais policists, caur atslēgas caurumu skatīdamies, bija pamanījis Andrea.
Divi spēcīgi spērieni ar šauteņu resgali izlauza durvis; vēl divi spērieni arī eņģēs — un durvis iekrita iekšā.
Andrea metās uz otrām durvīm, uz galerijas pusi, bet tur stāvēja divi žandarmi ar karabīnēm rokās.
Bāls, sastindzis, atliecies mazliet atpakaļ, ar nazi rokās stāvēja Andrea.
— Bēdziet taču! — sauca Armilji jaunkundze, kuras krūtīs pamodās līdzjūtība, tiklīdz bailes bija pazudušas. — Bēdziet!
— Vai arī nonāvējieties pats! — lepni teica Eiženija.
Andrea viegli nodrebēja un uzlūkoja meiteni ar savādu smaidu, kurš norādīja, ka viņš nesajēdz tādu godīgu nāvi.
— Kāpēc nonāvēties? — viņš teica, nosviezdams nazi.
— Bet jūs jau pats teicāt, ka tiksit uz nāvi notiesāts; jūs uzskatīs par vienkāršu noziedznieku.
— Ā, man ir vareni draugi! — atteica Andrea, rokas sakrustodams.
Policists tuvojās Andrea ar zobenu rokā.
— Kāpēc tāds uztraukums? — teica Andrea. — Iebāziet zobenu makstis, jūs jau redzat, ka es nepretojos!
Un mierīgi viņš ļāvās sev uzlikt roku važas.
Jaunās meitenes ar briesmām uzlūkoja šo skatu, kā smalks, labāko ģimeņu pārstāvis atkal pārvēršas par cietumnieku.
Andrea vērsās pie viņām un nekaunīgi teica:
— Vai jums nav ko likt pasacīt savam tēvam, Eiženijas jaunkundze? Laikam gan es drīzā laikā būšu Parīzē.
Eiženija aizklāja seju ar abām rokām.
— Ā, ā, — turpināja Andrea, — nekaunieties nemaz, es jau neesmu dusmīgs, ka jūs ar ekstrapastu esat man pakaļ steigušās, es jau biju gandrīz vai jūsu laulāts draugs.
Un, nekaunīgi smiedamies, Andrea atstāja istabu, kurā palika abas izbēgušās meitenes, vai pamirdamas no ļaužu ziņkārīgajiem skatieniem.
Stundu vēlāk abas atstāja viesnīcu, ģērbušās sieviešu drēbēs.
Lai atturētu ziņkārīgos, viesnīcnieks bija licis aizslēgt vārtus, tomēr nabaga meitenēm, kad aizbraucot durvis tika atvērtas, vajadzēja iziet cauri veselai rindai ļaužu, kas zobojās un ņirgājās.
Eiženija nolaida karietes loga priekškarus, bet, kaut gan viņa nekā neredzēja, vēl ilgi viņa dzirdēja mocošo troksni.
II
Likums
Eiženija un Luīza gluži netraucētas bija izbēgušas no Parīzes, jo mājās katrs bija pārāk aizņemts ar savām darīšanām, lai piegrieztu vērību citiem.
Baņķieris sarauktu pieri domāja par saviem lieliskajiem zaudējumiem un par bankrotu, kurš tagad tuvojās jo straujāk, kad cerētie znota trīs miljoni bija izputējuši. Viņa sieva, mazliet atpūtusies no piepešā spēriena, kas viņu bija pilnīgi satriecis, uzmeklēja savu parasto apmierinātāju Lis- jēnu Debrē.
Baronese bija vēlējusies savas meitas izprecināšanu Kavalkanti, lai tiktu vajā no meitas, kura viņai nebija pa prātam, jo bija jābaidās, ka Eiženija ar savu asprātību bija nomanījusi mātes mīlestības un veikala sakaru ar Debrē. Ne reizi vien baronese bija novērojusi Eiženijas nievājošos skatienus uz Debrē, kuru tā, likās, nemaz neuzskatīja par cilvēku, bet par zemāku radījumu. Māti tikai tad var mīlēt meita, kad ir gudrības un sirds skaidrības paraugs, un kāds paraugs ir viņa, baronese? Tāpēc tagad baronese to uzskatīja par lielu nelaimi, ka bija izjukušas šīs precības, kuras viņu būtu atsvabinājušas no tik nepatīkamas liecinieces kā Eiženija.
Kad Danglāra kundze, melni un vienkārši ģērbusies, garā plīvurā seju paslēpusi, nonāca Debrē dzīvoklī, durvju sargs paskaidroja, ka jaunais kungs neesot mājās. Tomēr viņa uzkāpa augšā un gaidīja, bet jaunais kungs nepārnāca.
Debrē bija patīkama saruna ar draugiem, kuri lūkoja viņu pārliecināt, ka tagad, pēc tādas nelaimes, viņam, Debrē, kā mājas draugam pienākoties visādā ziņā precēt Eiženijas jaunkundzi. Debrē gan aizstāvējās, bet patiesībā viņš jau bieži bija pats domājis par Eiženiju, tikai bija baidījies no viņas pastāvīgā un lepnā rakstura.