Baronese līdz pusnaktij nogaidīja mazajā salonā starp diviem puķu kurvjiem, kurus viņa pati šorīt bija Debrē atsūtījusi, bet kad viņš nepār nāca, devās mājās.
Nonākusi savās istabās, viņa steidzās pie Eiženijas durvīm klausīties, bet viss bija kluss. Arī istabmeita, kuru viņa izjautāja par jaunkundzi, domāja, ka tā guļot; tātad baronese, nekādas aizdomas neturēdama, devās pie miera.
Bet mieru viņa neatrada; šis briesmīgi apkaunojošais notikums viņu nospieda. Kas nu notiks ar Eiženiju? Labi, ka viņai vēl tāds ciets raksturs. Šis bija neģēlis, zaglis, slepkava, un tomēr kādas viņam bija smalkas manieres. Viņš bija uzstājies kā ļoti bagāts un liels kungs.
Kas varēja izprast šīs pretrunas? Kas varēja šeit palīdzēt? Debrē, — sieviete aizvien vispirms domā par savu mīļāko, — tas varēja viņu tikai nomierināt, bet ne palīdzēt.
Tad baronese domāja par Vilforu.
Tas bija licis Kavalkanti apcietināt, viņš bija licis šai nelaimei nākt pār viņas ģimeni, it kā tā būtu viņam gluži sveša.
Bet nē, šis prokurors jau nebija viņai gluži svešs, viņš nebija bende, bet ķirurgs, kurš gan asi grieza, tomēr gribēdams nevis kaitēt, bet gan dziedēt; viņš laikam gribēja tikai brīdināt no šā skata. Baronese par šo jautājumu domāja tik ilgi, līdz viņai tiešām likās, ka Vilfors tā darījis tikai aiz draudzības pret viņu, baronesi.
Un viņa gribēja steigties pie viņa un lūgt, lai viņš atsakās tagad no liekas bardzības, jo tā varētu vēl vairāk kaitēt baroneses godam. Viņa apņēmās atgādināt Vilforam viņu senos, laimīgos laikus, kad viņi bija satikušies Oteilas dārzā. Prokuroram vajadzēja tikai drusku aizmiegt acis un ļaut Andrea izbēgt.
Ar drusciņ vieglāku sirdi baronese aizmiga.
Otrā rītā jau deviņos viņa uzcēlās, apģērbās bez kalpones palīdzības un devās uz Vilfora dzīvokli.
Jau mēnesi prokurora nams vairāk līdzinājās slimnīcai, kurā mājo mēris, nekā dzīvojamai ēkai. Viena daļa logu bija aizslēgti, slēģi tika uz laiku
atvērti, lai ielaistu svaigu gaisu, šad un tad parādījās kāda sulaiņa izbiedēta seja, un kaimiņi cits citam klusi jautāja:
— Vai šodien no prokurora nama atkal nenesīs ārā kādu līķi?
Baronese nodrebēja, ieraugot šo bēdīgo namu, un, ormani atlaidusi,
viņa nedrošiem soļiem tuvojās durvīm un piezvanīja.
Zvans atskanēja dobji un drūmi, tikai pēc trešā zvana parādījās durvju sargs, mazliet pavērdams durvis.
— Kas jūs esat? — jautāja durvju sargs.
— Kā? Kas es esmu? Jūs taču mani pazīstat, — atteica baronese.
— Atvainojiet, man ir pavēle katram prasīt vārdu.
— Es esmu baronese Danglāra, jūs mani esat divdesmit reižu redzējis. Es žēlošos Vilfora kungam par jūsu nekaunību, — baronese dusmīgi teica.
— Cienītā kundze, tā nav nekaunība, bet tikai uzmanība; bez ārsta Avrinji pavēles un bez nolūka runāt ar pašu prokurora kungu šeit neviens nedrīkst ienākt.
— Man tieši jārunā ar prokurora kungu.
— Vai steidzami?
— Protams, citādi es jau būtu sen aizgājusi projām. Nododiet tūliņ manu vizītkarti!
Durvju sargs aizslēdza durvis un atstāja baronesi uz ielas stāvam, bet drīz vien durvis tika atkal atvērtas un Danglāra kundze ielaista.
Durvju sargs pasvilpa, un atnāca sulainis, kas veda baronesi tālāk.
Pagalmā stāvēja kāds iznēsātājs, kura preces tika stingri pārlūkotas.
Visa redzētā un dzirdētā ļoti nospiesta, baronese beigās sasniedza Vilfora kabinetu.
Baronesei uzņemšana no kalpotāju puses likās tik necienīga, ka viņa, neskatoties ne uz ko, sāka sūdzēties prokuroram, bet, ieskatoties viņa bālajā, sagrauztajā sejā, viņas žēlošanās piepeši apklusa.
— Atvainojiet manus ļaudis par viņu uzvedību, viņus tur aizdomās un viņi — citus, — teica Vilfors.
— Ak, tātad arī jūs esat nelaimīgs? — viņam jautāja baronese.
— Jā, cienījamā kundze.
— Jūs mani žēlojat un saprotat, kas man licis pie jums atnākt?
— Jūs gribat ar mani runāt par to, kas nupat gadījies?
— Jā, mans kungs, briesmīga nelaime.
— Tās ir nepatikšanas.
— Kā tā, nepatikšanas? — iesaucās baronese.
— Ak, cienījamā kundze, — teica prokurors ar nesatricināmu mieru, — es esmu nonācis pie pārliecības tikai to saukt par nelaimi, ko vairs nevar novērst, ne arī par labu griezt.
— Bet vai jūs domājat, ka to briesmīgo gadījumu, kas ar mums notika, kādreiz var aizmirst?
— Visu aizmirst, cienījamā kundze, — teica Vilfors, — drīz jūsu meita apprecēsies, un neviens vairs nerunās par bijušo.
Baronese apjukusi uzlūkoja prokuroru, viņš gandrīz vai zobojās par viņas nelaimi.
— Vai es esmu atnākusi pie drauga? — viņa jautāja.
— To jūs zināt, — teica prokurors, kura vaigi drusciņ nosarka pēc šā atgādinājuma par bijušajiem laikiem.
— Tad labi, — teica baronese, — esiet labsirdīgs, mīļais Vilfor, runājiet kā draugs, ne kā ierēdnis!
Prokurors paklanījās.
— Kad es dzirdu runājam par nelaimi, cienījāma kundze, — viņš teica, — tad man jau mēnesi ir nepatīkama paraža domāt par savu nelaimi un salīdzināt manējo ar citām nelaimēm. Tāpēc man jūsu nelaime arī likās salīdzinājumā ar manu tikai nepatīkams gadījums, kuru es pat vēl varētu apskaust. Bet lai tas paliek. Jūs sacījāt, cienījamā kundze…
— Es vēlējos zināt no jums, kā ir ar šā krāpnieka lietu?
— Krāpnieks? — atkārtoja Vilfors. — Tas ir vārds, kurš dažus apstākļus pārāk mīkstina. Andrea Kavalkanti jeb, pareizāk sakot, Benedeto nav viss krāpnieks, cienījamā kundze, bet ir slepkava.
— Es jau to nenoliedzu, bet jo stingrāk jūs, mans kungs, pret viņu uzstāsities, jo bargāk arī mūsu ģimenei jācieš. Bet aizmirstiet jel viņu kaut vienu acumirkli, ļaujiet viņam bēgt, nedzeniet viņu!